Gaisma tumsā-
Visaptverošs jēdziens
Kurā sevi saskatu
Ko nepārtraukti meklēju
Skatoties dzīves liesmā
Kas dedzīgi dzirksteļo
Kur nepilnības kaili izgaismo
Kur no sevis neizbēgt
Kā cerības lāpa
Ko sargāju no visiem vējiem
Lai sajustu izžmiegtu esenci
No sevis un dzīves
Ko nozīmē būt cilvēkam
Mūžīgais jautājums: Kas ir gaisma tumsā?
Ko katru dienu šķetinu
Kaut ir dienas kad nav spēka
Izlīst no gultas un visa
Visas sajūtas šķiet rūgtas
Un nāves čuksti čukst
Ir gaisma kas turpina degt
Un vēlas izgaismot tumšos stūrus
Gribās pat raudāt cik tā siltuma trūkst
Bet pietiek ar mazu dzirksteli
Kas sniedz ticību sevī
Pat aizdedzot cigareti kaitējot sev
Pietiek ieraudzīt to dzirksteli
Gribu dzīvot kaut cik tumsai asi zobi
Uzsmaidīt cauri tumsas biezokņiem
Ka ir izeja un tā ir dzīva
Cik mazs mums reizēm vajag
Lai izmuktu no tiem
Cik trausla ir cilvēka sirds
Un lai kā to ķidā un žmiedz
Pat kā maigs nevainīgs vilnītis
Kas kā maiga pienenes pūka
sirdij uzlaižas virsū mazā sēkla
kas vēlas ziedēt un dīgt
kā nezāle vai puķe
kā katrs pats spriež
tas tik ļoti sāp
ka gribās ciet to vērt
lai pasargāta tā dus
noslēpumainajā maigajā tumsā
kur to neviens neaizskars
bet es izvēlos degt par spīti
tiem asajiem zobiem kas gaida
kad varēs nekavējoties mani aprīt
katra diena kamēr mazākā dzirkstele
vel braši spītīgi kvēl
man ir spēks un spars par to cīnīties
lai ko tas maksātu
kaut gadus apliekot savas kailās plaukstas
kamēr pats salstu nost
pat savu elpu aizturēšu
ticēšu tai līdz pašām beigām
cerībā ka to redzēšu
pilnā spožumā mīlestības apņemts
mūžīgi mūžos visas savas dzīves
tai atdošu un sargāšu
lai tumsa to nenoēd un
vēji nenopūš un bezspēcīgs paliek lietus
lai deg un spīd mana gaisma tumsā!
/Kaspars Krauklis/