Par Maz?

Cik vēlies dot es nevaru,
Tik bagāts neesmu es.
Cik vēlies diet, es nevaru,
Tik vesels neesmu.
Par maz?
Nu ko….,
Tik maigi mīlēt varu,
To gan es pieprotu.
Ja tad ar vēl par maz?
Es padodos – ko vēlies, nezinu!

/Romāns Valters/

Justies kārotai – laime

Nevaru gādāt tev pastaigas
Nīcas ziedošos parkos.
Nav manos spēkos zeltā, dimantos tērpt,
Spēju tik maigi pieglaust un noskūpstot stāstīt,
Cik man tu mīļa, vajadzīga.
Kā es kvēli apskaušu tevi,
Likšu jūtām uzvirmot,
Justies kārotai, mīlētai – laime,
Nekā dārglietās – nīkuļot!

/Romāns Valters/

Vakarā, kad mājās nākšu

Vakarā, kad mājās nākšu,
Bučot tavas lūpas sākšu
Un kad liksimies mēs gultā,
Nonākšu pie tām, kas čurā.
Noglāstīšu līganos pauguriņus,
Arī pakalniņus tvirtos,
Tad es dzirksti apslāpēšu,
Un no tava „kausa” dzeršu!

/Romāns Valters/

Skolā reiz mācīja, apmēram tā…

Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.

Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.

Pavasara ainiņa

Viens saposies uz opernamu soļo
No limuzīna lepni izkāpis,
Cits sabozies uz sola parkā gulšņā,
Šeit bija nakti pārlaidis.
Cits malku skalda,
Liek to krustu šķērsu
Vēl kāds gar māju, krāsas spaini rokās,
Atsvaidzina apšuvumu veco.
Uz garas auklas krekli, bikses, svārki gulstas
Un pagalmā kāds puķu dobes ravē
Skan bērnu čalas, suņa rejas
Jauns pārīts, apskāvušies smejas.
Ir pavasaris, putnu kāši gaisā
Plaukst pirmie pumpuri un ziedi
Plūc pirmo zāli stirnas meža malā
Un dzirdams -ū-ū, ū-ū – tas ūpis dziļi mežā.
Bet – tālumā sedz debesjumu dūmi,
Ai, deg pērnā gada zāle, koki, krūmi,
Deg Daugavgrīvā niedrājs – drūmi…
Šeit neredzēsim ormanīti, lauci, dumburcāli
Vien tukši krasti, lauki melni.