Viens saposies uz opernamu soļo
No limuzīna lepni izkāpis,
Cits sabozies uz sola parkā gulšņā,
Šeit bija nakti pārlaidis.
Cits malku skalda,
Liek to krustu šķērsu
Vēl kāds gar māju, krāsas spaini rokās,
Atsvaidzina apšuvumu veco.
Uz garas auklas krekli, bikses, svārki gulstas
Un pagalmā kāds puķu dobes ravē
Skan bērnu čalas, suņa rejas
Jauns pārīts, apskāvušies smejas.
Ir pavasaris, putnu kāši gaisā
Plaukst pirmie pumpuri un ziedi
Plūc pirmo zāli stirnas meža malā
Un dzirdams -ū-ū, ū-ū – tas ūpis dziļi mežā.
Bet – tālumā sedz debesjumu dūmi,
Ai, deg pērnā gada zāle, koki, krūmi,
Deg Daugavgrīvā niedrājs – drūmi…
Šeit neredzēsim ormanīti, lauci, dumburcāli
Vien tukši krasti, lauki melni.