Romāns Valters

Kad prāts sirdi, kā vējš jūru bango,
Tad jāmeklē sala ar klinti –
Aiz kuras laime dzīvo!

/Romāns Valters/

Kad sirdij tīkams cilvēks zūd
Laiks liekas apstājas,
Kā sniegs zem kājām pamats zūd,
Kas padarīts – vairs neglābjams.
Tu centies par to nedomāt,
Bet esam mēs tepat,
Tu negribi vairs ieraudzīt,
Un apkārt klīst tavs skats.
Kad netīšām tu tuvojies,
Tai vietai kur jūs abi bijāt,
Tu nezini vai skriet tai garām,
Jeb nogaidīt – ak kungs,
ko es te daru?
Vēl kādu laiku tēls tavs acīs,
Par pagātni šīs vietas sacīs,
Tu šurpu nevedīsi iepazīto,
Lai prātu neuzjundī pagātne,
Vairs skaistu vietu zemes virsū nav?
Tak’š ir – lai dzīvo nākotne!

/Romāns Valters/

Tu satiki dejās mani, kad mums vēl bij’ astoņpadsmit
Pienāci pēkšņi, ar nedrošiem soļiem,
Es apmulsu!
Bez vārdiem sapratām visu – tā mīla
No acu skata pirmā.
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Tad apskauj nolaižot skatu,
Jaunu laikrādi nopērc tu man,
Kas, kalpos kā simbols mīlai.
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Pacel, un turi, cik spēka
Tik-tak, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Jau divdesmit gadu mēs kopā,
Abas meitas – līgavas jau!
Tik sirdij jau nav vairs spēka,
Jau divreiz no slimnīcas gultas es cēlos,
Un, ka ne izturēt mugurā dur,
Gar acīm dzirksteles – tā dur,
Bet
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Un pacel – tik muguru saudzē,
Tik-tak, vecais, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Kaut četrdesmit trīs – vēl jauna meitene es,
Tik-tak, vecais, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Tu sirmbārdis esi jau,
Ar lellēm vēl spēlējos es,
Kaut vasarā nesilda kažoks,
Trīs zobi pa abiem mums kopā.
Kaut sen jau par večiem mūs dēvē,
Par vecmammu nosauc maigi,
Kaut astoņdesmit trīs, dvēselē – divdesmit,
Tik-tak, mūsu pulkstenis vecais smej,
Mūsu mīlai par prieku tas vēl sit!
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Un pacel – pie sirds savas kļauj,
Tik-tak, mūsu pulkstenis vecais smej,
Par mūsu mīlu lai stāsta, cik spēj!

/Romāns Valters/

Jau atkal vēlēšanas klāt,
Laiks tautu atkal maldināt,
Ja nenāks urnās nemetīs,
Kurš labumus mums atnesīs?
Par „brīnumu”, ko solīsim,
It visur skaļi stāstīsim,
Pat ceļa zīmes pārkrāsojot,
Sav’ ģīmetni tām virsū krausim.
Centīsimies neaizmirst nevienu,
Lai gaišām domām sagaida to dienu,
Ja nepagūsim kaut ko darīt,
Gan nāks tak’ reize nākošā!
Jo skaļāk runāsim, par to, kas būs
Mums nepārmetīs nepaveikto,
Ja neslavēsim paši sevi,
Kurš tad mums gādās dzīvi saldo?
Ja mēģinās kāds pārmest mums,
Tam pielietosim likumīgos mērus,
Lai saprot – ja viņš nav ar mums,
Tur, Īrijā, lai izmēģina spēkus!

/Romāns Valters/