Tu satiki dejās mani, kad mums vēl bij’ astoņpadsmit
Pienāci pēkšņi, ar nedrošiem soļiem,
Es apmulsu!
Bez vārdiem sapratām visu – tā mīla
No acu skata pirmā.
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Tad apskauj nolaižot skatu,
Jaunu laikrādi nopērc tu man,
Kas, kalpos kā simbols mīlai.
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Pacel, un turi, cik spēka
Tik-tak, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Jau divdesmit gadu mēs kopā,
Abas meitas – līgavas jau!
Tik sirdij jau nav vairs spēka,
Jau divreiz no slimnīcas gultas es cēlos,
Un, ka ne izturēt mugurā dur,
Gar acīm dzirksteles – tā dur,
Bet
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Un pacel – tik muguru saudzē,
Tik-tak, vecais, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Kaut četrdesmit trīs – vēl jauna meitene es,
Tik-tak, vecais, mūsu pulkstenis smej,
Mūsu mīlai par prieku lai smej!
Tu sirmbārdis esi jau,
Ar lellēm vēl spēlējos es,
Kaut vasarā nesilda kažoks,
Trīs zobi pa abiem mums kopā.
Kaut sen jau par večiem mūs dēvē,
Par vecmammu nosauc maigi,
Kaut astoņdesmit trīs, dvēselē – divdesmit,
Tik-tak, mūsu pulkstenis vecais smej,
Mūsu mīlai par prieku tas vēl sit!
Par savu meiteni nosauc tu mani,
Un pacel – pie sirds savas kļauj,
Tik-tak, mūsu pulkstenis vecais smej,
Par mūsu mīlu lai stāsta, cik spēj!
/Romāns Valters/