Fragments
I
Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis:
Še droši sēdēt man, še laika daudz;
Iz lielās tāles jauno gadsimteni
Var agrāk, skaidrāk redzēt atnākam,-
Un mīļā dzimtene guļ manā priekšā
Kā plaši izplatīta balta sega
Ar zilu jūras lentu apšūta;
Zem baltās segas svaigi kapi–
No svaigiem kapiem svaigas asins kūp,
Nupat tik izlietas, jo tiešām tās
Bij pārāk karstas vecam gadsimtenim.
Jauns gadsimtens varbūt tās lietā liks.
II
Kā zaglis naktī, tā viņš atnācis,
Tik lēniem, nedzirdamiem glūņas soļiem,
Bet pēkšņi durvis brakš- un mūža slieksnis,
Tik zobens ass, tik zobens īss,- ir piekrāpts,
Un acu priekšā sarkans izplešas
Kā ziemeļblāzma – jaunais gadsimtenis,
Viņš virsū veļas milzīgs, plašs un smags,
Bet mūža durvis rībot cieti krīt,
Un laiks gar durvīm šņācot aizšaujas.
No jaunā gadsimteņa aukstums dveš,
Ap kājām kūpot viļņo garaiņi,
Aiz viņa draudošs, noslēpumains tumsums,
Tik zvērās acis dzirkst iz segtā vaiga.
III
Jūs jaunā kunga svina roku jūtat
Uz sava kakla, pirms vēl iespējāt
To saņemt pienācīgām gavilēm,
Ka atpestījis jūs no vecā sloga.
Jūs mirdzin skaidrās glāzes pacēlāt –
Iekš viņām putoja ekscelsiors,-
Viņš jūsu glāzes drupās sašķaidīja,
Un saldais, nevainīgais dzēriens lipa
Pie jūsu zolēm. – Arī viņam kauss
Bij rokā — glums un sarkans receklis,-
Bet otrā rokā viņam bija vējš,-
Viņš to jums acīs sēja smiedamies,
Ka būšot vētru pļaut – un galvas pļaut –
Jūs miera ļaudis
IV
Ko viņš mūs grābj tik pēkšņi un tik bargi?
Kāds šis mums pavēlnieks? Kas šis tāds ir?
Kas pazīst viņu? – Mūžu klaidonis.
No kurienes viņš nāk? – No tukšuma.
Kur iet? – Uz tukšumu- un neziņā
Viņš atkal pazudīs, kā atnācis.
Visvarenākā kunga «Laika» priekšā
Viņš tikai mirklis, skaitlis, zemīgs kalps…
Mums jāgrib, un mēs viņu locīsim,
Lai kalpo mums, kas ir mums pavēlnieks,
Sviest viņu nost! Vēl viņa roka spiež –
Cik ilgi vēl?
V
Dēls gluži vecajā; nav izšķirams,
Kad vecais gājis, jaunais uzstājies.
Dažs teic, jau pērn, un tādā kārtā viņš
Jau slepus gadu būtu valdījis,
Un tēvs ar saviem diviem 9-iem
Tā aizgājis, ka divi deviņi.
Dažs atkal teic: viņš ļāvis tēvam dzīvot,
Līdz tas jau būtu nonācis līdz 0,-
Lai rādītu, ka vecam gadsimtenim,
Kurš iesākās tik grezni, -iznākums
Ir nulle, — nulle nulles galā.
*1899-1900
VI, VII
Un kas tad bij šis viņa tēvs? Kas māte?
Teic: gars un mūžība! – Tie tikai vārdi: –
Tēvs- vecais pilsoniskais gadsimtens
Un māte – staltā Vaļība? – Par kuru
Viņš karstām jaunasinīm cīnījās.-
Tam nebij lemts to iegūt, bet- tā melš-
Šis neatļautais mīlestības sakars
Bez sekām nebijis. — Un tomēr viņš,
Kā daždien pilsons, vēlāk precējies
Ar savas kārtas drukno Ikdienību
Un metis jaunu dienu untumus…
Un ticis pats par ļaužu apspiedēju.
VIII, IX
Kad tēvs jūs beigās kūla pātagām,
Tad dēls kuls skarpijiem. -Viņš atnāca
Līdz elkoņiem kā miesnieks aptriepies
Ar svaigām asinīm-
Par mieru mēļodams un klusām kaudams
Pa pulkiem nevainīgus upurus
Par labu kultūrai un gara gaismai.
Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz,
Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc:
Jo tā tik klusa māju darbība
Un sodāmi ir tie, kas pārāk brēc,
Jo tas ir dumpis
X
Viņš savu gaitu sāk ar kara troksni,-
Tā pirmie soļi norīb tālienē
Kā “Garā Toma” rupjais bass, -tā kāja
Pret mīksto miesu šļākstot sper kā lode,
Visapkārt sprakstot zilās pupas plīst –
Eiropas koncerts, tā šo troksni sauc,
Kur lielgabali dūc, kur šrapnels sprāgst,
Kur kara vaidus dumdums pārdimdo,
Kur zobi šņirkst un dzelžu bruņas klaudz;
Bet visam pāri liegi fleites dzied-
Pus-saldi glaimīgi, pus-ņirgājoši-
Par kluso, netraucēto laimību,
Ko nesis spožais, smailais asmenis,
To sauc par diplomātiju.
XI
Viņš grib, lai klusums valda, -kluss un kluss!
Lai nerūc lielgabali, nešauj šautnes,
Lai zobens nedur, jeb vismaz bez trokšņa;
Lai vaidi rimst, lai klusi sten, kam jāsten;
Lai zobu žogā sakniebj īgnumu;
Lai mēli piesien- vien par visām reizēm;
Tā grēko vairāk, nekā spēj to sodīt:
Tad visi brēķi brīnumātri rims,
Tad jauno gadsimteni nepels vairs,
Tad zudīs dusmas, vaimanas un lāsti,
Nāks miers un pilnums, cilvēkiem labs prāts,
Un tikai reizām, spējāk kustoties,
Kā sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs,
Kas mīkstā tūbiņā būs ietīti.
Jo žēlsirdīgs mums ir ij soģis pats,
Ik bende pats liek savām asrām līt,
Kur asnis lej.
XII
Nu, kāda būs tā tava Leiputrija,
Ko vecais gadsimtens jau dzīrās nest,
Uz mieru, bet uz miegu dibināta?
Jo maza tikai bij tā Leiputrija,
Ne daudzi guva viņā mieloties,
Drīz bija nosukāts viss putras kalns,
Bij izdzerts vīnezers ar visām dūņām,
Pagalam desu žogi, šķiņķu sienas,
Un visa saimniecība izpostīta…
Bet pāri palika no visas laimes
Tik pliki nomīdīti tīrumi
Un kauli
XIII, XIV
Mēs gaidām citu, jaunu Leiputriju,
Ko neiztukšotu tas augšējs tūkstots.
Kas būtu diezgan liela it priekš visiem:
Kur būtu miers, ne miegs, bet dzīvība,
Un katris brīvi spētu klamzāties
Un rokas izstaipīt — Vai dosi to?
Ik dienas maizes riku, sviestu virsū
Un gaļu klāt? Un svārkus, zābakus
Un pīpē tabaku, un sievām kleites,
Un svētdien biļeti uz teātri?
Pa mazam strādāt, ēst un dzert papilnam
Kā talkā, visiem līdzi darbs un galds?
XV, XVI, XVII
Mēs neapslāpējamās mūžuilgās
Daudz gadusimteņus jau gaidās tvīkstam
Pēc gaismas, laimes, vaļības un maizes,
It sevišķi pēc maizes – kviešu maizes,
Par līku vērdiņu par mārciņu;
Jo līdz ar to mums piekritīs viss cits,
Kas daiļš un labs, un tiklis, prāts un gars-
–Un zini to: mēs esam paaudze,
Kas netop veca, vārds mums leģions;
Tā aug un aug un tevi veic un liec:
Tu būsi mūsu vergs – nos vincemus!-
—Tad beigās izaugs pastars saules dzimums
Uz skaidrās sniegbaltās svētku zemes,-
Tas baudīs laimību bez visa gala,
Ko mūžusāpēs mēs tam ieguvām –
Ar trimdām, cietumiem un asins mokām
Mēs, negaidošie aplam cerētāji,
Kas ķērās bārdā pašam Laika tēvam.