Smagi zemnieka lēnie soļi nodun,
Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros,
Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā,
Steigties nākotnei pretim nav viņš radis,
Skats tam atpakaļ klīst aizvien uz druvām,
Cieti ieaudzis stāv viņš savā zemē,
Lidot nejauzdams augstos, zilos gaisos,
Spēkus sūkdams iz krūtīm zemes mātei.
Tīrais milzeņa bērns, tik liels un lempīgs,
Bet, kad celsies, viņš rokām lāčus plēsīs.
*Sacerēta ģimnāzista gados.