Jūs nezūdaties savas dzīvības,
Ko ēdīsat, ko dzersat rītu,
Nedz arī savas miesas apsegas,
Iekš kā to mīlīgi un silti tītu.
Jūs esat it kā putni gaisos brīvi:
Nedz viņi sēj, nedz viņi pļauj,
Nedz klētīs krāj, nedz kaudzēs krauj, —
Un vai tiem maizes trūkst, ko elpēt dzīvi?
Jūs baro jūsu tēvs pārpilnībā
Un zemie zemes pīšļi tīrumā,
Ko jūsu kājas min.
Jūs esat skaistās lauku lilijas.-
Kā viņas zied un sārtojas!
Tas krāšņais, priecinošais skats!-
Nedz viņas strādā, nedz ar vērpj.
Un es jums saku: lielais Zālamans pats,
Kaut sevi visgreznākās drēbēs tērpj,
Ar visām pasaules spožām lepnībām
Nav līdzīgs vienai vienīgai no tām.
Tik-lepnā zāle, – to tie pīšļi zin,-
Šo dienu stāv un rīt kļūs aprīta
No zemes pīšļiem un no tīruma,
Ko tā, iz viņa spēku sūkdama,
Ar kājām min.