Tanī niknā dienā
Asins šļācot šķīda:
Grima zemē pils un karaļmeita…
Daiļā karaļmeita
Sēd tur dziļā pilī,
Sēd un vērpj jau seši simti gadu.
Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;
Daiļai karaļmeitai
Dunošs pērkonratiņš,
Dimantspole, zibens pavedieni;
Sēd tā zelta krēslā,
Acis drūmi kvēlo,
Sēd un vērpj; tai melnais suns pie kājām.
Melnais suns palaikam
Norūc, paceļ galvu,
Tālu augšā juzdams asins smaku…
Viņā niknā dienā,
Asins šaltēm šļācot,
Celsies augšā pils un karaļmeita:
Karaļmeita audīs
Jaunus gaismas audus:
Zibens meti, audi varavīksnas.
Jaunās gaismas audi
Līdzi saules segai
Silti apņems visus sāpju bērnus.
*Pirmie seši panti sacerēti ģimnāzista gados Rīgā.