Mazs kaķīts,
Mazs zaķīts
Uz ceļa satikās
Un brīnojās.
“Kurp lēksi, zaķīti?”
— Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm? –
“Uz pelītēm!”
Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja,
Puisīts klausījās,
Sunīts ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisīts — kaķīšam;
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
Jānis Poruks
Garausīts zaķīts pa pakrēslu
Kurina pļavā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāns, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.
Pičiņu, pačiņu — austiņām:
Modriņi, modriņi sadzirdēt tām!
Pičiņu, pačiņu — actiņām:
Tāliņi, tāliņi saredzēt tām!
Pičiņu, pačiņu — kājiņām:
Viegliņi, viegliņi patecēt tām!…
Strupausīts sunīts pa pakrēslu
Savā nodabā skraida gar pļaviņu.
Kas gan tur miglā kūņājas, kust?
To vajag zināt! to vajag just!…
Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk,
Ka negantnieks jūs nepanāk!
Vau! vau! vau! vau!
Cibric! cibric!
Vau! vau!
Cibric!
Vau! vau!
Cibric!
Spudūc!
Vilis Plūdons
Saule pie kreisas!
Saule pie labas!
Kopā ar sauli
Rotājam abas!
Viena actiņa vaļā,
Viena piemiegta,
Es smejos kā aprīļa
Dieniņa!
Mani radi ir — vējiņš
Un sīkais lietiņš,
Mans brālis — pie debesīm
Zvaigžņu sietiņš.
Ar strautu, kas nakti
Atplūdis,
Mums vienāds mūžiņš
Un liktenis.
Zudīsim, gaisīsim
Miglā un tālē . . .
Zelta lāsītes
Paliks vien zālē!
Mēs varam jau aiziet
Rītu, vai parīt,
Kad puķīšu nebūs,
Kas mums vairs ko darīt!
Aspazija
Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā.
Pār celi sāpošo zaļu ceļmallapu sēji
Un baltu nēzdogu kā autu.
Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā
Un klēpī nesi cieši krūtīm skautu.
Tu savu bērnu neatļāvi sāpēm.
Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā,
Tu mani nomazgāji prieka baltu.
Gundega Salna
Kā pumpuri ābeles zaros
Steidz baltus ziedus riest,
No mātes klēpja pasaulē baltā
Mazs bērniņš nāk mīlēt un ciest.
Viņš nāk tik lēni, tik maigi
Kā zemei zālīte dīgst.
Kā putniņš pieklauvē klēpim:
– Māmiņ, – tuk, tuk,– vai drīkst?
Vai aizliegt var ābelei ziedēt?
Vai zālei asnus dzīt?
Mazs bērniņš nāk pasaulē baltā
Saulīti ieraudzīt.
Gundega Salna