Nakts melnu apmetni klāj,
rotātu zvaigžņu dzirkstīm,
Vējš miglas mēteli vērpj
pūkainiem mēness pirkstiem.
Dus pelēks akmens,
kritušām lapām sedzies,
Debesīs gājputni kliedz,
mežs kļavlapu sārtā dedzis.
Ābele, augļiem pilna,
rudenim pretim smaida.
Dobē zied mārtiņroze,
sudraba salnu gaida
(M. Fridrihsone)
Kad slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes,
Par tavu rudenīgo laimi
Un savu mieru baidos es…
Iet meitene ar mārtiņrozēm ,
Zib laka kurpes spīdīgās,
Zem kājām lapas čaukst:-Jel neej!-
Bet neklausa tām spītīgā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Pūš auka palsā apmetnī,
Zem kājām asfalts dun:-Jel neej!-
Bet nesadzird to apmātā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Sīks lietus liepās čubinās,
Čukst lāses lūdzoši:-Jel neej!-
Bet viņu nepielabināt.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Kā savā laikā gāju es,
Un slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes.
Ar vasaras vaiņagu galvā
Pa dārzu dālija iet,
Pat koki jau piekusuši,
Bet viņa vēl plaukst un zied,
Viņa vēl pierūgusi
Ar pumpuriem pilna līdz malām,
Bet nežēlojas nevienam,
Ka vasara galā…
Stāv dālija septembra vārtos
Un vasaras vaiņagā smej…
Man liekas – no tādām kā viņa
Kļūst vieglāk šai pasaulei.
(Ārija Elksne)
Lielais koku draugs – rudens –
Mežā ir ienācis,
Raisa lapas no zariem
Un ļauj viņām zemē krist.
Koki ir piekusuši,
Kokiem atpūsties gribas,
Gribas, tāpat kā mums,
Drusciņ bezrūpības.
(Ārija Elksne)
Atnāc ciemos pie asterēm,
Ja pie manis tev viesoties netīk.
Tevi sagaidīs zeltains septembra vējš,
Arī daži putni ies pretī.
Varbūt pret mijkrēsli izliksies tev –
Pasaule visa plaukst asteru ziedos,
Bet es teikšu: cik laba, laba ir sirds,
Kas spēj klusēt, starot un piedot.
(Skaidrīte Kaldupe)