Miglas muiža — miega muiža …
Brien pa smilti kumeliņš.
Egles aijā, bērzi aijā,
Aijā ceļa braucējiņš!
Virši smaršo rasas pilni,
Ezers rāmi šūpo vilni.
Mirgā zelta uguntiņš,
Lēni lingā pulkstentiņš.
Miglas muiža — miega muiža,
Nedim ratiņi uz tilta,
Migla nāk kā elpa silta.
Ūdens puķes baltas, lēnas
Noliec ratos galvas. Ēnas
Grūstās, saka: “Pavediet,
Mums ar’ ceļš uz muižu iet …”
Aptur Ģiģim ratiņus,
Puisis aizver plakstiņus …
Kārlis Skalbe
Nu saulītei ataugt
Sāk zelta ragi!
Nu badīties ies tā
Ar kupeni sētā!
Nu badīties ies tā
Ar šķūnīti pļavā,
Ar eglīti sarmā salīkušo.
Pavasars! Pavasars!
Tas paņem sauli
Pie zelta ragiem
Un paved viņu
Zem paša jumta,
Zem paša jumta,
Pie paša loga,
Ar zirnekļu pinumiem
Aizēnota.
Un iemet pa logu
Tā istabā tumšā
Ek, veselu klēpi
Dzeltaina prieka!
Pavasars! Pavasars!
Fricis Bārda
Kaķenītei bērni bija –
Nu jūs, suņi, sargaties!
I ne smakas, i ne skaņas,
I ne tuvu istabai!
“Vai man tavu bērnu vajga?
Man kauliņi garšīgāki.”
Pliķi cirta, uzsprausloja,
Suns aizbēga smilkstēdams.
“Glāb tu mani, saimeniece,
Tavu traku kaķa sievu!
Es tik gaisu paostīju,
Šī man ģīmi samaitās!”
Rainis
Bastejkalnā baltā
Kas tur ņudz kā spiets?
Gaisā viegli saltā
Brīdinot tik kliedz:
“Ceļu!”
Bērni jautri lejā
Ragutiņas šļūc.
Vēji sitas sejā,
Un ap ausīm dūc:
“Ceļu!”
Cits caur citu drāžas
Tie bez apstājas;
Dažs ar apkārt gāžas,
Bet tas nav nekas.
Jokodams viņš ceļas
Atkal augšā jau,
Smiedamies, ka veļas
Otrs līdzās, rau!
Tādu nieka krīzi
Kas gan vērā liks?
To var novērst drīzi –
Tas bij sporta triks.
Rieta oranžmalā
Dziest jau saules stars.
Bērniem jaunā čalā
Negrib rimties gars.
Slaidā atskrējienā
Ragutiņas trauc.
Apkārt balsā vienā
Tikai dzird, ka sauc:
“Ceļu!”
Krēslas plūdos klusi
Sirmā Rīga grimst,
Bet ap kalna pusi
Klaigas nenorimst:
“Ceļu!”
Vilis Plūdons
Mēnesīt’s
Zib un trīc
Lodziņā.
Sapnīt’s kluss
Raudot dus
Sirsniņā.
Sapnīt’s
Piekusis
Maldīties.
Sirds to tā
Gaidīja.
Atdusies!
Fricis Bārda