Dzejoļi

Šodien
uz ielas
es satiku matrozi,
Īrijas draugu.

Zobus viņš atņirdza
baltus kā reklāmā,
izstiepa roku man
lielu kā enkuru.

Naktī
līdz diviem
mēs sēdējam dzertuvē.

Viskiju rūgto kā dzīvi
tai naktī
es mīlēju vairāk
par sevi un sievietes miesu.

Pārkliedzot klavieres,
pārrēcot strādniekus
lielus kā vēršus,
dziedāju strēlnieku dziesmas
tā,
it kā mēteli veco
es justu no jauna sev plecos.

Matrozis sēdēja drūms,
it kā klausītos dziesmā
par skumju un zudušu mīlu.
Prātā tam ienāca
dzimtene – miglainā Īrija.

Un pēkšņi
trieca viņš
glāzi pret grīdu,
trieca
un spļāva
visiem varmākām
sejā
tai naktī.

Uz Ģertrūdes ielas
pie Miškinska mēbeļu fabrikas,
ejot pilns sāpju,
es panācu
pusmūža vīrieti –
kādu zemāku ierēdni
vai kāda veikala komiju,
jo bija jau septiņiem pāri
un saule zeltīja palodas.
Sejs
Nopietns bij tam
līdz drūmumam,
kā kasierim miljonus noskaitot,
kā griezienu ķirurgam iesākot.
Un gāja viņš
lēnām
kā noguris
ar siļķēm un mārciņu cukura,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš sieva bij viņam mirusi:
sieva –
mīļa kā saule,
ar matiem
kā kļavu rudeņa lapas
gaišsdzeltaniem;
kopš vij viņam dzīvoklis
neuzposts,
tukšs,
ar durvīm vaļā uz virtuvi,
jo nāca jau ceturtā nedēļa,
kopš gāja viņš
lēnām
kā noguris
un nesa,
ar roku atbalstot,
uz labā pleca puisīti,
nesa
kā Kristus Nacarietis
krustu
uz Golgātu.

Beidzamais tramvajs uz Rīgu
no piestātnes
atiet bez zvana.
Beidzamais tramvajs uz Rīgu.
Trīs sievas sēž iekšā,
es pretim
un stūrī
kāds piedzēries vecis.

Beidzamais tramvajs iet ātrāk kā pārējie –
ļodzoties, drebot un rūcot.
Konduktors ārā uz platformas,
līgots no vagona gaitas un snaudiena,
nedzird,
kā vecis rūc tramvajam līdz
dziesmu par jaunekli sārto,
kam karalauks paņēmis kāju
un līgavu rijīgā iela;
nedzird,
kā sievas triec asi par cenām,
kas draudoši ceļas
kā lāsti,
kā nemieri tautā,
bet manī –
šīs sarunas duras
kā stikli,
kā rugāji kājā, kas basa,
un iztvīkst no miesas un domam man
rožainais reibums,
ko guvis es biju
no meitenes lūpām
zem ābelēm dārzā.

Kur bulvārs ar divrindu lampām
un frizētām liepām,
es satiku matrozi
laķenēs, garās un spožās kā pīķi,
ar krūtīm kā piepūstām burām.

Sejs brūns bij
kā kapara nauda,
kā pulierēts ozola skapis,
un gaita kā nemierīgs vilnis.

Viņš droši bij mīlētājs lielisks,
kam raksturs
kā zelters,
kā pulvers,
bez gana un atpūtas ostās.

Bij acis viņam pēc krāsas
kā kaķim, –
kur lapu zaļums un rūsa
ar zilgmi bij maisītas kopā.

Bij acis viņam kā kaķim
pēc krāsas
un bezkaunīgas kā sievas,
kā suņi aprīļa dienās.

Viņš tikko kā nāca no kuģa
un mīlas alka ka maizes,
vēl nesdams sev līdzi no kuģa
darvas, siļķu un jūras smakas,
ko vedis no Ģentes uz Rīgu.

Viņš tikko kā nāca no kuģa,
un laķenes bij viņam kājās,
jo viņš bij kā pārpildīts baseins
un alka sievietes miesu.

Un Vecrīgas šķērsielā, šaurā
kā vēstuļu kastītes sprauga,
kur troksnim un burzmai tik atbalss,
kur smaržo pēc darvas, dzelzs un pēc āboliem pagrabos sausos,
es satiku jaunkundzi —
glītu un veiklu kā mēle,
kā spēlējot vijoles lociņš.

Tai kājās bij kurpītes – lakādas, melnas —
ar sarkanām strīpām un papēdi zaļu.
No cepures – milzīgas kvēlošas ogles —
kā mandeles ovālā seja
bij sarkanā gaismā
un lūpas
kā apasiņotas.

Tā steidzas
kā attaisīts zelters,
kā ūdens pa rensteli slīpu
un nervozi raustīja līdz sev
vēl sunīti brūnādas auklā ==
tik lielu
kā kalēja dūre,
ar kājiņām trīcošām
kā želē.

Tā steidzās,
un soļi tai bira
kā āboli steigā no apgāzta groza,
jo tuvo jās negaiss,
kas likās virs dakstiņu jumtiem
kā milzīgi dūmi,
kur izšaujas cauri pa liesmai.