Dzejoļi

Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām
Uz dzeltena spilvena.

Lampai mēs atņemsim spuldzi,
Lai tikai mēness mūs glāsta.

Skaties,
Zilgme tik zila –
Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli.
Un zvaigznes,
Vai tās nav visu pilsētas zēnu
Kabatas lampiņas,
Kas meklē kādu zudušu kucēnu?

Zini,
Kafejnīcas tagad pilnas zilganu dūmu –
It kā būtu paceltas mākoņos.
Bet mēs sēdēsim vieni.
Tu gribi mūziku dzirdēt?
Klausies, aiz loga dūc tramvajs,
Un kā no pumpja pil ūdens.

Ceļi tev silti kā elpa.
Tavas plaukstas uz maniem vaigiem
Smaržo un sapņo.
Un tavas pavērtās lūpas
Vilina mutē
Istabas gaisu,
Kas dvesmo pēc mirtēm
Un vecām saimnieces mēbelēm.

Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām
Uz dzeltena spilvena.

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.

Zūd ikdiena kā zemi krasti,
Viss pretī bezgalībai rit.
Ar savu mīksto, melno asti
Nakts manu prātu saldi sit.

Krīt smadzenēs man zaļgas zvaigznes,
Es jūtu tikai ūdeņus.
Kad atmaņa kā rūsa plaiksnā,
Tā mirkļus, kvēlus kastaņus

Met manā izslāpušā elpā,
Un pagaistu kā tvans es telpā.

Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.

Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

«Šovakar būšu» –
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.

Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces –
Sarkanu, zilu un melnu –
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu –
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

Man dzīves vieta pašos centra mūros,
kur dārzs —
Viens puķu pods uz ķebļa istabā
un vāzē pērno viršu liela sauja.

Nav upju lielāku par renstelēm
un ezeru par peļķēm,
kur, saulei sildot,
bradā pagrabbērni.

Tik ir no dabas,
kā kāds apelsīna mizas gabals
uz trotuāra
un redīslaksti sētas mēslu kastē.

Un naktīs
lakstīgalu vieta man zem logiem
čīkst vējā izkārtnes
un kaķi ņaud uz jumtiem.

Bet tomēr mīļš un dārgs,
kā iecerētās tuvums,
šīs centrs man
un viņa izlauzītās ielas.

Tur,
logu atvēris,
līdz apnikumam varu
es zvaigžņu vietā vērties gaišās spuldzēs
un sapņos grimt
par cilvēku,
kas visu šo ir cēlis,
lai viss tas kļūtu nepieciešams man
kā pulss,
kā buram vējš,
kā kuģim stūrmanis un skrūve.

Uz jaunā pontonu tilta,
kur sniegs
virpo pretim man uzbāzīgs
kā veci likumi, meitas un baznīcas
uz katra stūra
ar saviem lielīgi izceltiem deguniem;
kur kuģītis šnākā uz Daugavas
un blisina
ar savu vienīgo lampu pie skurteņa
kā gājējs ar degošu papirosgalu.
Un viņa dūmi škiet tumša
kā apsarmots koks.

Uz jaunā pontonu tilta
es satiku kungu.
No viņa pretim man dvesa
tāds resnums un omulība
Kā no cūkcepeša uz balti apklāta galda
un manā dvēselē,
kuru kā enkuru
es biju nolaidis savas skaidrības dibenā,
izšāvās strūkla
piķmelna naida un niknuma –
izdzēst kā lukturi
ar dūres triecienu
no kunga gaļīgas sejas to mieru,
kas viņā atgāzies smaida
kā mirdzošs dārgakmens
viņam veidotā apkalumā.