Dzejoļi

Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.

Sapņo!

Pāri ļaudīm, namiem, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Asfaltam un smiltīm nu reiz gals.
Apveļas ar sniegu trama balss,
Auto signāls, vezumnieks rats,
Pazūdu es sniegā arī pats.

Pāri namiem, ielai, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Ņiprie zēni, maigās meitenes
Sniegu kopā veļ un ceļ, un nes,
Jo, kur vārtos tumšāk spuldzes blāv,
Smīnot sētnieks – sniega bende – stāv.

Ja tev skumji, mans draugs,
neej,
neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.

Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.

Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs, iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni

Nāc…

Starp strādnieku jaunavām kvēlām
un putekļu mākoni biezo
es sastapu viņu.

Bij viņa smaga kā bite,
kas meklēja kādu šūnu,
kam atdot mīksto lūpu
un sava klēpja medu.

Tai acis bij kā puķes,
kas reibina vīriešu prātus.

Pēc sešām dienām pie baļļas
tai norūgusi bij miesa
viskvēlākai naktij
un rokām.

Stāvs smaržoja smagi un karsti –
kā svaiga rudzu maize
un sauca, un sauca kā elpa,
kā vienas istabas tuvums.

Ar katru kustību savu
tā savilka saldas cilpas
ap vīriešu kaisli un sirdīm.

Pēc sešām dienām pie baļļas
tā bija šeit atkal kundze
un maza verdzene reizē.

Ap viņas slaidajām rokām
nu drūzmējās tūkstošiem acu,
zem viņas spēcīgām kājām
ar mieru bij mesties pat sirdis.

Pēc sešām dienām pie baļļas
tā šovakar lika reiz citus
pie ilgu un moku baļļas.

Nakts.

Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs
Lietus
skaitīja ķiršus nomales dārzos,
spēlēja bungas uz lapām
un meta kauliņus kanāļa ūdeņos

Zilgme
bij tumša kā logs,
aizklāts ar audeklu melnu.

Ko man bija darīt
ar tādu nakti,
kur galošas jāvelk?

Dvēselei bārdu dzīt,
klavieres spēlēt uz nerviem?
Ilgas kā austeres rīt?

Ko man bija darīt?

Un es aizgāju
Maskavas ielā
bārā, kur salasās zagļi un šaubīgas meitas,
skumt.
Osrāma spuldzes
kā dzeltēni dzintara auskari
šūpojās gausi virs manas galvas.

Dziestot saldējums,
līdzīgs oranža ābolam,
priekšā man kristāla šķīvī,
izplūda nelielā peļķē
kā pārdurta acs.

Kaut kur bakhiski
elpoja citra.

Nakts iežņaudza apaļo bāru
tumsas melnā un čaukstošā zīdā.

Tuvākā liepa
nometa lapu
uz mana vientuļā galda.

Es to paņēmu rokās
un skūpstīju ilgi,
jo man nebija lūpu, ko skūpstīt.

Lūpu?

Kamdēļ man jāskūpsta lūpas?

Kamdēļ es
nevaru skūpstīt
marmora galdiņa virsmu,
tikpat tīru un vēsu kā meitenes mute,
sienu,
šo pašu sienu,
uz kuras virsū
sievietes miesa
trekna un balta kā kausēti tauki?

Ak, kamdēļ meitenes lūpām
izdota
monopolkomprese
uz manu sūrstošo muti!

Varbūt tamdēļ,
lai es sēdētu viens
te
ar mūžīgām ilgām
un rakstītu dīvainas vārsmas
par sevi,
par sevi, kas mīl
meitenes lūpas vairāk par visu.