Starp strādnieku jaunavām kvēlām
un putekļu mākoni biezo
es sastapu viņu.
Bij viņa smaga kā bite,
kas meklēja kādu šūnu,
kam atdot mīksto lūpu
un sava klēpja medu.
Tai acis bij kā puķes,
kas reibina vīriešu prātus.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tai norūgusi bij miesa
viskvēlākai naktij
un rokām.
Stāvs smaržoja smagi un karsti –
kā svaiga rudzu maize
un sauca, un sauca kā elpa,
kā vienas istabas tuvums.
Ar katru kustību savu
tā savilka saldas cilpas
ap vīriešu kaisli un sirdīm.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tā bija šeit atkal kundze
un maza verdzene reizē.
Ap viņas slaidajām rokām
nu drūzmējās tūkstošiem acu,
zem viņas spēcīgām kājām
ar mieru bij mesties pat sirdis.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tā šovakar lika reiz citus
pie ilgu un moku baļļas.