Nakts.
Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs
Lietus
skaitīja ķiršus nomales dārzos,
spēlēja bungas uz lapām
un meta kauliņus kanāļa ūdeņos
Zilgme
bij tumša kā logs,
aizklāts ar audeklu melnu.
Ko man bija darīt
ar tādu nakti,
kur galošas jāvelk?
Dvēselei bārdu dzīt,
klavieres spēlēt uz nerviem?
Ilgas kā austeres rīt?
Ko man bija darīt?
Un es aizgāju
Maskavas ielā
bārā, kur salasās zagļi un šaubīgas meitas,
skumt.
Osrāma spuldzes
kā dzeltēni dzintara auskari
šūpojās gausi virs manas galvas.
Dziestot saldējums,
līdzīgs oranža ābolam,
priekšā man kristāla šķīvī,
izplūda nelielā peļķē
kā pārdurta acs.
Kaut kur bakhiski
elpoja citra.
Nakts iežņaudza apaļo bāru
tumsas melnā un čaukstošā zīdā.
Tuvākā liepa
nometa lapu
uz mana vientuļā galda.
Es to paņēmu rokās
un skūpstīju ilgi,
jo man nebija lūpu, ko skūpstīt.
Lūpu?
Kamdēļ man jāskūpsta lūpas?
Kamdēļ es
nevaru skūpstīt
marmora galdiņa virsmu,
tikpat tīru un vēsu kā meitenes mute,
sienu,
šo pašu sienu,
uz kuras virsū
sievietes miesa
trekna un balta kā kausēti tauki?
Ak, kamdēļ meitenes lūpām
izdota
monopolkomprese
uz manu sūrstošo muti!
Varbūt tamdēļ,
lai es sēdētu viens
te
ar mūžīgām ilgām
un rakstītu dīvainas vārsmas
par sevi,
par sevi, kas mīl
meitenes lūpas vairāk par visu.