Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
Zūd ikdiena kā zemi krasti,
Viss pretī bezgalībai rit.
Ar savu mīksto, melno asti
Nakts manu prātu saldi sit.
Krīt smadzenēs man zaļgas zvaigznes,
Es jūtu tikai ūdeņus.
Kad atmaņa kā rūsa plaiksnā,
Tā mirkļus, kvēlus kastaņus
Met manā izslāpušā elpā,
Un pagaistu kā tvans es telpā.