Praktiskais zēns un rudens

Gan labas visas gadskārtas,
Bet rudens vislabāk man patīkas.

Kad mīļā rudens nebūtu,
Ak, sakāt, ko tad mēs darītu?

Man vasarā tīk gan pa lauku skriet,
Bet iekost, tas man vēl labāk šķiet.

Un iekost vislabāk rudenī varu,
Kad augļu pilnu redz katru zaru.

Kāds prieks tad sarkanos āboļus skatīt!
Vēl lielāks prieks — tos no koka kratīt!

Man nebūtu jābūt žirgtam zēnam,
Ja es tad ņemtos pa mazam, pa lēnam,

Tik žēl, ka man ir biksiņas,
Kur divas kules tik iešūtas.

Saulītes uzdevums vasarā

Saulīte-māmiņa,
Vasara-meitiņa.
Saule sūta meitiņu
Puķītes dēstīt.

Zilas, zelta, sarkanas,
Kaķīšu pēdiņas,
Vizbulītes, gailenītes,
Zilajos zvaniņus.

Drīzi skolas bērniņus
Izlaidīs laukā,
Lai pēc melniem burtiem
Iet raibiem ziediņiem.

Sarkanās rozītes
Dēstī visvairāk,
Lai bērnu vaidziņi
Top rožu sārti.

Tenisa laukumā

Pie tenis-laukuma
Zaļā bērni lasās,
Drīz sāksies rotaļa, —
Mazie līdzi prasās.

Ar sietiņu Līziņa
Jau ballītes svaida, —
Noskatās māsiņa,
Kā gaisā tās skraida.

“Steidzies, Līziņa, ķert,
“Kur pasviež tev balli!”
Māsiņa ar’ grib tvert,
Izpleš savu šalli.

“Nost, maziņā, ej!”
Tai zēni saukā:
“Ko tu te pulkā skrej?
“Stāvi tur laukā!”

Vīrs un suns

Vīrs iziet rītā baltās drēbēs,
Bet ceļā lietus viņu ķer,
Viņš piespiests uzģērbt citas drēbes.
Kad vīrs nu pārnāk, viņa suns
Vairs kungu nepazīst un rej:
Vīrs dusmojas, grib suni sist,
Bet kaimiņš viņam rāmi teic:
“Kam suni sist, tas vainīgs nav.
“Tu būtu darījis tāpat.
“Kad aizskrejot suns būtu balts
“Un, mājās nākot, būtu melns,
“Vai tad tu nebrīnētos arī?

Zaglim zagļa izskats

Viens vīrs reiz pazaudēja savu cirvi,
Bij viņam aizdomas uz kaimiņ-dēlu,
Ka tas to nozadzis. — Vīrs novēroja,
Un viņam likās nu, ka kaimiņ-dēliņš
Tā staigā, it kā tiešām būtu zadzis,
Un ka tam acis taisni zagļa acis,
Un ka tas runā, it kā būtu zadzis.
No visas viņa būtības tam šķita,
Ka tas ir zaglis un to cirvi zadzis,
Jo citād’ nebūtu tik līdzīgs zaglim.

Kad otru dien’ vīrs gāja savā laukā,
Viņš grāvī ieraudzīja savu cirvi
Un atcerējās nu, ka viņu dienu
To bij še nolicis un piemirsis.

Bet trešo dien’ vīrs satiek kaimiņ-dēlu
Un brīnās, ka to turējis par zagli,
Jo visā kaimiņ-dēla būtībā
Nekas vairs neatgādināja zagli!
Tik godīgas bij acis, runa brīva, —
Ne mūžam zaglis rāda tādu vaigu!