Viens vīrs reiz pazaudēja savu cirvi,
Bij viņam aizdomas uz kaimiņ-dēlu,
Ka tas to nozadzis. — Vīrs novēroja,
Un viņam likās nu, ka kaimiņ-dēliņš
Tā staigā, it kā tiešām būtu zadzis,
Un ka tam acis taisni zagļa acis,
Un ka tas runā, it kā būtu zadzis.
No visas viņa būtības tam šķita,
Ka tas ir zaglis un to cirvi zadzis,
Jo citād’ nebūtu tik līdzīgs zaglim.
Kad otru dien’ vīrs gāja savā laukā,
Viņš grāvī ieraudzīja savu cirvi
Un atcerējās nu, ka viņu dienu
To bij še nolicis un piemirsis.
Bet trešo dien’ vīrs satiek kaimiņ-dēlu
Un brīnās, ka to turējis par zagli,
Jo visā kaimiņ-dēla būtībā
Nekas vairs neatgādināja zagli!
Tik godīgas bij acis, runa brīva, —
Ne mūžam zaglis rāda tādu vaigu!