Zaķis gāja derēt ar salu:
Kurš ilgāk izturēs?
Kurš ātrāk dabūs galu?
Sals salst, ka sprakšē
Visās galotnēs, visās pazarēs,
Ka zaķim zobi šniksē un šnaksē.
Bet zaķis tik skrej un lec un cilpo,
Teic: karsts, ka svīst vai padusēs!
Lai sals kā krata un vējš kā svilpo.
Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti,
Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs.
“Māc karstums,” dveš krītot un acis ver cieti.
Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, —
Stīvs sasalis zaķis nu gavilēs
Ar pāršķeltām lūpām, — lēks vasar’ vēl ņiprāk.