Romāns Valters

Ir dzīves ceļos jāsastop tev glaimi,
Kas īstā brīdī kvēlus melus gvelž,
Tie redz un sen jau novēro iz tāli,
Kā piekļūt, pakļaut, just tev līdz.
Tie “gaisa” pilis gatavi tev uzcelt,
Bet vārdi šie jau nenāk tiem no sirds,
Tie gatavi tev iedot mazu – mazliet,
Bet visu tevi iekāro – kas zin?
Ja savlaicīgi neproti tu atklāt,
Kas runā, slavē “dziesmas” dzied un melš,
Tad važās, kas iz meliem pītas,
Tu nonāc iepretēji savai iegribai.
Kur vīna upes, augļu kalni,
Kur līksmība un izspiests smaids,
Tur liekulība, īsmirklīga kaisle,
Tas vēlāk dziļā rētā sirdī gulst.
Ja ausij viss tas tīkams un prāts ir tajās važās,
Bet pati tu – tam visam pretojies,
Tad ieklausies, kā sirds –
vai tiešām tev to vajag?
Tad mīlu meklē īstu, un viņai atdodies!

Tiksimies mēs vienu viet,
Kamēr puķes pļavās zied,
Kamēr saule karsti silda,
Mūsu sirdis – mīlas pilnas,
Glabāsim šo mīlu svēti,
Katra tikšanās – lai svētki!

Tu rūgti maldies, ja domā,
Ka atdzimušās domas ir mirklis,
Tu nejauc jūtas ar iekāri,
Kas jūt, tas ar ziņkāri
Dos, ņems un baudīs.
Ja jūti, kā tiecas un gaida,
Tad viļņojas sirds,
Ja jūti, ka kaut kas baida,
Tad notrīss tā ar.
Tu pildspalvu tver un raksti,
Lai nav ne karsti, ne auksti,
Lai domas neizgaist tālēs,
Tās satin, kā pļautu zāli,
Tās lakata vietā uz galvas liec,
Lai smarža – par mīlu kliedz!