Kalnā kāpējs (Tālas noskaņas zilā vakarā)

…Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.

Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālēs
Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:

Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

Vēl ziema (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Ja galvā doma tev dzimst —
Zini: tā atpakaļ grimst,
Neredzējusi saules un rīta;

Ja krūtīs jūta tev dīgst –
Zini: kā puķe tā nīkst,
Zemē dzelžainu pakavu mīta;

Tu glābdams roku sniedz-
Zini: pats staignī stiedz,
Roka tevim valgos būs pīta –

Nakts bez rīta tev draud…
Tomēr – tu iesi, kur raud, –
Iesi, kur ziedons zēla un vīta,
Dziļā dzīve vēl ziemā dus tīta.

Ziedu sapņi (Tālas noskaņas zilā vakarā)

*Lai es dzīvību nīstu,
Tuksnešos bēgtu,
Tādēļ ka ziedu sapņi ne visi
Ienāca augļos?
Gēte, Prometejs

Viss vītis, viss kritis un zemē rakts,
Apkārt tev noslēpums, šausmas un nakts-
————————————————————————

Sakost tik zobus un dzīvi nest,
Kamēr vēl krūtis spēj dvašu dvest, –

Sakost tik zobus un ciest un ciest,
Lai arī pēdējā cerība dziest.

Lai visi locekļi lūst un ļimst:
Tumsas dziļumos gaisma dzimst!

Telpas nav (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Telpas nav izstaipīt
Tirpstošās dzīslas;
Smadzenēs slāpētas
Degošās domas:

Smadzenes sagruzd.
Locekļi sarūst
Kā veca mašīna
Klabošiem dzelžiem,
Kaucoša griežama,
Sviežama projām
Lūžnāja kaudzē…