Rainis

Telpas nav izstaipīt
Tirpstošās dzīslas;
Smadzenēs slāpētas
Degošās domas:

Smadzenes sagruzd.
Locekļi sarūst
Kā veca mašīna
Klabošiem dzelžiem,
Kaucoša griežama,
Sviežama projām
Lūžnāja kaudzē…

Pamazītēm un pa vienai
Dzīves dzīslas jūs man rāvāt,
Jūtas, domas slepu kāvāt
Ik pa stundai, ik pa dienai-
Nu jūs stāvat, brīnāties:
«Bāls kā nāve, mīļais dievs!?»

*Cietumā

Vecais dzīves riebums atkal
Paceļas iz savas migas,
Viņam līdzi vecās ligas-
Visas dzīvas, tās tik snauda.

Lēni viena pakaļ otrai
Glūnot tās iz tumsas rāpjas,
Atpakaļ no gaismas kāpjas,
Bet tad tālāk lien pa mazam;

Jo pa mazam, salīkušas
Lien gar zemi biklā gaitā
Vēl un vēl, bez gala skaitā;
Auksti mirdz pa reizēm gļotas.

Glumās būtnes nevairāmas,
Netveramas tavām rokām;
Viņas pilda dziļām mokām
Visu miesu, visu garu.

Riebdamies tu viņas nēsā
Neredzami savās krūtīs;
Nav neviena, kas gan sūtīs
Pestīšanu tev no viņām?

Velti raugies baiļu acīm-
Tev tik smiekli līdzēt spētu,
Asu dzelžu šķēpu sētu
Tie tev apkārt sargam celtu.

Tavā mutē neskan smiekli,
Tavas lūpas neprot smaidīt-
Velti tevim cerēt, gaidīt:
Lejā dziļa nakts jau klājas.

I

Uz debess dziļi gulies mākonis
Un smagā tumsā sauli žņaugdams sedzis;
Aiz segas uguns, kurš tik verdošs dedzis,
Kā matu zelts līst šķiesnām iziris.

Un mākons lēni kāpj, — sirds raujas baigi,-
Pus-debess juma slogs jau apņēmis;
Kā nasta garu spiež, un mācās vaigi-

Un žēlums nevairāms uz krūtīm slīkst,
Pēc tāliem saules krastiem ilgas tvīkst.

II

Bet mākons kāpj un kāpj … un tumsa sok,
Bez laika slāpēdama gaismas dzīvi:
Lauks drūmi klust, bet debess dun jau spīvi,
Pie zemes bezdelīgas bikli plok.

Tad pēkšņi dārd un alpām auka brāžas,
Rauj koku saknes, ūdens dzelmes lok
Un, kaucot šļākoņām, pret zemi gāžas:

Ar smagu kāju dzīvi mīt un lauzt,
Ar špetnu roku zemes vaigu šaust.

III

Un beigās nomākts viss- tik plaša nakts:
Tāļš zibens zibsnī, tukšs un stindzis mēmums,
Kā raudot lietus līņā; varas lēmums
Ir piepildīts, un nāve stāv kā vakts.

Gars pagurst, rokas slābst: ne celt, ne locīt!
Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts,
Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt!

Gaiss drēgnis, auksts — caur kauliem šalkas dzen;
Kā baigas balsis purvos klīstot sten.

Viz bāli zalgans zaigums debess tālē,
No saules rieta zelta migla plūst,
Vēl rasa reti mirgo velgā zālē,
Un siltais gaiss kā maigā veldzē kūst…

Bet krāsas gurdamas jau nīkst un bālē,
Nakts vēji dzestri, slepeni sāk pūst–
Uz zemi tumsa gulstas smagā vālē…

Bez veida, mēra, dzīves… Žņaudzas krūts,
Salst šalkas, tukšums veras, – diezgan būts.