Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis[2] Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedrs.
Pus-pelēks un pus-tumši zils
Spid ūdens pretī debess jumam,
Kurš mēms un ciets kā tēraudpils
Un vienmuļīgs līdz apnikumam.
Kā spoguls jūra… malās vien
Viss tālā ūdens lauka garums,
Kur pāri vēju drebuls skrien,
Ir grumbās izvagots kā arums.
Virs ūdens kaiva baigi slīd,
Pus-bailes kliedzienā, pus-raudas;-
Drīz kaiva krīt, drīz balti spīd,
Kā dvēsele bez miera šaudas.
Iz tālām, senām dienām
Man dzirdas, ka jūra krāc,
Pret smagām smilšu sienām
No dusmām putas šļāc.
Jo ilgāk klausos, klausos,
Jo drūmāk skan šī balss,
Es klausos mūžīgos gausos
Vaidos, kad būs viņiem gals?
Smagi, sēri
Lauku mātes
Elpa pūta;
Pāri pļavām
Rudens tvaika
Vēsmu sūta.
Vēsmas drēbe
Pelēkzīda,
Miglas šūta;
Pērļu smaga
Vile velkas,
Liecas rūta-
Nobirst rūta,
Nobirst astra-
Sirds tik grūta.
Ko, senais sapnis,
Tu dvēseli moci,
Tās tālās dienas
Pa miglu loci?
Ar klaidu tēliem
Celies un plūsti,
Kā plašos tīklos
Dvēseli gūsti?
Zil-augstu kalnāju
Sniegotā gultā
Guldīju galvu,
Lūkojos tālē…
Pār kalnu kalniem,
Aiz zvaigžņu zvaigznēm,
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt:
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt,
Līdz visi prāti
Mulstin mulsa.