Rainis

Iz tālām, senām dienām
Man dzirdas, ka jūra krāc,
Pret smagām smilšu sienām
No dusmām putas šļāc.

Jo ilgāk klausos, klausos,
Jo drūmāk skan šī balss,
Es klausos mūžīgos gausos
Vaidos, kad būs viņiem gals?

Smagi, sēri
Lauku mātes
Elpa pūta;

Pāri pļavām
Rudens tvaika
Vēsmu sūta.

Vēsmas drēbe
Pelēkzīda,
Miglas šūta;

Pērļu smaga
Vile velkas,
Liecas rūta-

Nobirst rūta,
Nobirst astra-
Sirds tik grūta.

Ko, senais sapnis,
Tu dvēseli moci,
Tās tālās dienas
Pa miglu loci?

Ar klaidu tēliem
Celies un plūsti,
Kā plašos tīklos
Dvēseli gūsti?

Zil-augstu kalnāju
Sniegotā gultā
Guldīju galvu,
Lūkojos tālē…

Pār kalnu kalniem,
Aiz zvaigžņu zvaigznēm,
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt:

Līdz manas acis
Nesniedza redzēt,
Līdz visi prāti
Mulstin mulsa.

Pie debess malas,
Mākoņu piespiesta,
Guļ vakarblāzma,
Dziestot vēl zudina.

Tāļš uguntiņš kuras,
Nelīdzi mirgojot,
Griež pļavā grieze-
Miera sirds negrib tev dot?

Lēn-lēni dziļāk
Tumsa uz zemes līkst,
Velgs vēsums staigā,
Galva tev rokās tvīkst.