Rainis

Bez gala upe sniecas
Uz ziliem kalnājiem.
Tur debess pret zemi liecas
Aiz mūžu tālumiem;

Kur debess ar zemi tiekas,
Kur tālums neplūst vairs,
Tur balta laime man liekas,
Tur tu, tur nogrimst dairs.

RASA KLĀJA ZEMES VAIGU
Tālos mežos saule slīka:
Rasa klāja zemes vaigu,
Sārta blāzma vaigā tvīka;

Visu nakti rasa rita,
Balti klāja zemes vaigu,
Zaļā sagšā mēmi krita;

Saule pārnāk, atrod rītu:
Rasas klātu zemes vaigu,
Baltā asru autā tītu.

Visas dzejiskās sēras un gaviles,
Jūtu visas plūsmas iz dvēseles-
Spēj tikai dienas mūžību kavēt,
Nav jau tie vārdi, ar kuriem var zavēt:
Tālumus pārcilāt,
Kaut ir par sprīdi pie mērķa klāt.

Godīgs darbs- ar svešām rokām,
Mierīgs prāts- pie svešām mokām,
Ļaudis uzskata ar sievu,
Miesas apmērs ne par tievu:

Tevi, vīrs, es pazītu,
Kaut vai ellē satiktu.

Tu visu mūžu dien kas dien
Bez atpūtas aizelsdams skrien:
Nest ūdeni ar retu sietu,
Lai caurā mucā viņu lietu.
Kā muca tev lai pilna kļūst,
Uz kaimiņu viss ūdens plūst;

No viņa aizņemta muca un siets,
Tu savās mājās viņa iebūviets.