Rudens dziesma.

Gāju putni vasariņu
Aiznes spārnos, grū!
Paliek kalnā klaji lauki,
Paliek purvi, grū!
Atstāj gaisā zelta pēdas,
Skumju dziesmu, grū!
Lieli ļaudis,mazi ļaudis
Gaidīs gājus, grū!
Gaidīs siltu vasariņu,
Grū, grū, grū!…

Rudenītis.

Rudu, rudu, rudenīti,
Rudu lapu putenīti,
Kam tu rūc, kam tu dūc,
Zagšus apšu sagšas plūc?

Svilpotāji, svilpotāji,
Vēji – cilpu cilpotāji,
Kurp jūs skrejat, kādēļ smejat,
Kalnos , lejās dejas dejat?

Lieti nāk, lieti nāk,
Zirņus sijā sietiņā.
Lietu, lietu lietutiņ,
Kam tas zirņu sviedumiņš?

Naktī slepu lien no kalna
Balta, balta, salta salna…
Kurp tu miklās miglas vel?
Kam tos stikla tiltus cel?

…Rudens neatbild. Vien klusi
Tūces pledu plecos uzsit
Un pa liepu lapu laipu
Aizčāpo uz ziemas pusi…

Parudenī.

Ežmalītē sēdu, skatos,
Vasariņa vārpu ratos

Aizbrauc pāri laukiem maniem,
Zvanīdama dzērvju zvaniem.

Miežu stiebri-ritentiņi,
Auzu skaru iemauktiņi;

Groži – tīmeklīšu diegi-
Mirdzēt mirdz kā balti sniegi.

Aizbrauc, aizbrauc vasariņa…
Cīruls bēdīgs čirkst uz ciņa:

Liru- lī!!!
Liru – lī!!!

Lirai stīgas satrūkušas:
Visas dziesmas izbirušas-

Liru – lī!!!
Liru – lī!!!

Kur lai citas tagad jemu;
Saulīte iet zemu, zemu.

Liru – lī!!!
Liru – lī!!!

Kaili lauki, salti rīti,
Tukša dziesmu vācelīte.

Liru-
Liru –
Liru – lī!!!

Viens no rudens dzejoļiem.

Rudens drīz beigsies. Tirgošu sapņus
Par kļavlapām dzeltenām, sārtām.
Bagāta būšu. Jā, māju man nav,
Mūžīgi stāvu vārtos.

Un es lūdzu pelēkām debesīm-
Pār mani kā palags lai klājas,
Lai mani putni aizmūžos klīstošie,
beidzot atrastu mājas.

Un es lūdzu pelēko rudeni,
Plēs mani kā augli pušu,
lai vārdi kā sēklas ligzdu sev
tīrumā saslušā.

Raganu āboli.

Līkst ābelei zemu ik zars,
Tos noliecis ābolu svars.
Apaļi, koši,
Tik kārdinoši,
Ka roka rauj!
Iecērtas zobi,
Sašķobās lūpas,
Saviebjas seja,
Atstiepjas zods,
Asaras sprāgs –
Tik skā – bs!!!

Smejas mans kaimiņš: – Raug,
Te raganu āboli aug!