Lielais koku draugs – rudens –
Mežā ir ienācis,
Raisa lapas no zariem
Un ļauj viņām zemē krist.
Koki ir piekusuši,
Kokiem atpūsties gribas,
Gribas, tāpat kā mums,
Drusciņ bezrūpības.
(Ārija Elksne)
Par Rudeni
Par Rudeni
Atnāc ciemos pie asterēm
Atnāc ciemos pie asterēm,
Ja pie manis tev viesoties netīk.
Tevi sagaidīs zeltains septembra vējš,
Arī daži putni ies pretī.
Varbūt pret mijkrēsli izliksies tev –
Pasaule visa plaukst asteru ziedos,
Bet es teikšu: cik laba, laba ir sirds,
Kas spēj klusēt, starot un piedot.
(Skaidrīte Kaldupe)
Rudens valsis
Jau dzeltenais virpulis griežas
Un dvēsele savādi trīs,
Kad aizdegas rūkošās dienas
Pīlādžu ugunīs.
Sāk nobirt skumjas kā lapas,
Lai sadegt to atspīdumos,
Bet rudens ar krāsainu otu
Vēl paspēj tās apgleznot.
(Jānis Keičs)
Turos un ziedu starp pienenēm
Turos un ziedu starp pienenēm,
Te vēl ir atvasara –
Te balti mākoņi rindiņā skrien,
Krīt lapas no kokiem un staro –
Skatos, ka bērzs rītam paklanās –
Kā puika, pievilkdams kāju,
Es viņam ticu, viņš drošību dos –
Sasildīs sirdi un māju,
Mierinot migla pa tīrumu brien,
Gājputniem līdzina ceļu,
Aizstumj prom dusmu mākoņus –
Zilos un tumši mēļos.
(I. Aizupe)
Sarkanas lapas šūpojas zaros
Sarkanas lapas šūpojas zaros,
Gaida, kad balti vēji tās nesīs.
Gaida, kad dzērves pacelsies baros,
Piekliegts kļūs padebesis.
Rudens lapām nav vienalga,
Kad un kur viņas kritīs –
Vai uz zāles, kas rasas valga,
Vai kad pērkoņi sitīs.
Rudens lapas grib sarkanas kvēlot,
Palikt cilvēkam plaukstā,
Rudens lapas grib nenovēlot –
Sadegt vai pacelties augstāk.
(Imants Lasmanis)