Vasara noraudājusies
stāv
pie pīlādžu koka –asaras
sakrīt sarkanos ķekaros.
Pārvērsties sēklās
un zelta lapās,
atdoties rudens vējam
nav viegli.
Lolita Gulbe
Par Rudeni
Par Rudeni
Lai šī diena krāsainā
Lai šī diena krāsainā
Aizdzen skumjas drūmās!
Paraugies, kā daba zied
Tik daudz krāsu rudens sniedz.
Rudens elpas vieglumā
Ļaujies ieviļņoties!
Raibo lapu spārnus ņem
Un lido pāri ikdienai!
Māra Šnē
Raibās lapas skumjās trīs
Raibās lapas skumjās trīs,
Drīz, pavisam drīz
Tās vējš no
Koku zariem raus…
Bet zemi sildīs paklājs jauks.
Māra Šnē
Nāk rudens ar kļavas zaru pār plecu
Nāk rudens ar kļavas zaru pār plecu
Un uzpūš elpu.
Kā autoinspektori
Paostām gaisu: vai dzēris cik necik?
Skaidrā! Bet nu aplam gan grīļīgs –
No koka uz koku līkumlokiem!
Un smaida tik aizkustinoši mīļi…
Kas par jokiem?!
Nē, joku nekādu –
Termometram jau nav vairs to grādu!
Bet lapu, kā liekas, ir kļuvis vairāk,
Un cita par citu uguņo kairāk.
(Jāzeps Osmanis.)
Rudenī.
Sārtām kļāvu pleznām
Rudens jau čāpo.
Ū-ū! Vēji pūš.
Kailā zargalā vārna
Vientuļā pļāpā.
Ū-ū! Vēji pūš.
Ziemas kažoku balto
Zaķis jau lāpa.
Ū-ū! Vēji, vēji pūš.
Tikai kastanis brūnais,
Norāvis vesti,
Gatavs sniegam un salam
Pretī mesties.
Ū-ū! Vēji jau tālāk,
Aiz trešā līkuma pūš.