Par Mīlestību

Es zinu, saprotu, ka sirds pēc mīlas alkst,
Es zinu, saprotu, ka miesa arī alkst,
Pie visa vainīga ir kaisle,
Bet kaisle ir bez prāta.
Kad vēlmes stiprākas, tad saprāts trako,
Līdz negūsti tu to, ko kāro,
Tik vēlāk acis atveras, tik vēlāk apskaidrība nāk,
Viss labi ja ir mīla, bet ja nu viņas nav?
Tad prātu pārņem šaubas,
Kur šaubas – bailes tur.
Tad nogaidi, kas tālāk,
Vai uzmanība, alkas jaunas?
No tā, kā risinās viss tālāk,
Ir daudz kas atkarīgs,
Ja dzirdi – es mīlu,
mīlu!
mīlu!
Tad sirds un prāts it visu sapratīs,
Tik mīlestībai ir tā dziņa,
Kas divas sirdis tuvina,
Tad uzvar neprātīgās alkas,
Un kaisle – miesas tuvina!

/Romāns Valters/

Ko klusībā pie sevis sapņo,
Nekautrējies – to steidz man stāstīt,
Jo ilgāk klusēsi par to – tak velti,
Jo mazāk drosmes būs.
Tās neprātīgās domas,
Kā kaut kas neaizsniedzams, tāls,
Tās vienatnē gūst virsroku, tās aizrauj,
Kad domā – laiks skrien nemanot,
Jau tūlīt gribas mīļo apskaut, noskūpstīt,
Bet, kā lai saņemas, kaut varētu es zināt,
Ko teiks, vai sapratīs, kā uztvers viņš šos vārdus?
Bet, lūdzu, esi drosmīga,
Jo mīla – tas ir burvīgs spēks,
Tu esi viņam vienīgā,
Tad kam tu vēl par sapņiem stāstīsi?
Tad kuru vēl tu savos sapņos glāstīsi,
Kurš vēl tās tavas vēlmes izpildīs,
Kurš vēl tik kvēli mīlēt tevi spēs,
Tik tas, kurš mīl, un kuru mīli tu.

/Romāns Valters/

Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Tik iedomājos tevi – sirds nemierīga kļūst,
Un domas – straujie vēji,
Un as’ras acīs plūst.
Kad beidzot redzēšu šīs acis,
Kad sejai pieskaršos?
Un rokas, nerātnās šīs rokas,
It visu noglāstīs.
Kad maigi piekļaušu es tevi,
Skūpsts prātus lēnām sajauks mums,
Un lēni, ļoti lēni, mēs mīlai ļausimies.
Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Bez gaidīšanas – jēgas nava,
Bez jūtām šīm – mīlestība – tukša skaņa!

/Romāns Valters/

Kāds prieks man sirdī
Dzirdot mīļus vārdus, mīļā
Kāds miers un laimes sajūta,
Mēs tiksimies un sakot mīlas vārdus,
Ar jaunu spēku kopā kļausimies!

/Romāns Valters/

Es nezinu, kā vārdiem pateikt to, ko jūtu,
Tie vārdi ir, bet pateikt tos …..,
Tas grūts ir darbs, kā jāceļ smags, kas būtu,
Teikt vajag – iedomājos, kā tu tais vārdos klausītos!
Paldies, ka esi sievišķīga, maiga
Tavs tuvums manī jaunus spēkus rod,
Par pirmo skūpstu, kuram sniedzi vaigu,
Ne lūpas, kuras domām neprātīgām,
Prātā iezagties vien iemeslu tik rod!
Ar skaistām acīm uz pasauli tu raugies,
Un prātu tavu saista mātes rūpes,
Pie manis, kā pie drauga, kuram var par dzīvi gausties,
Tu piekļāvies, jo juti – tevi manas rokas turēs!
Lai justos tu, kā sieviete ar lielo burtu,
Par tevi rūpēšos, un celšu pašapziņu tevī es,
Lai uztraukums – tā tukša skaņa būtu,
Un dzīves ceļā viss ko dari – prieku, laimi nes!

/Romāns Valters/