Ko klusībā pie sevis sapņo,
Nekautrējies – to steidz man stāstīt,
Jo ilgāk klusēsi par to – tak velti,
Jo mazāk drosmes būs.
Tās neprātīgās domas,
Kā kaut kas neaizsniedzams, tāls,
Tās vienatnē gūst virsroku, tās aizrauj,
Kad domā – laiks skrien nemanot,
Jau tūlīt gribas mīļo apskaut, noskūpstīt,
Bet, kā lai saņemas, kaut varētu es zināt,
Ko teiks, vai sapratīs, kā uztvers viņš šos vārdus?
Bet, lūdzu, esi drosmīga,
Jo mīla – tas ir burvīgs spēks,
Tu esi viņam vienīgā,
Tad kam tu vēl par sapņiem stāstīsi?
Tad kuru vēl tu savos sapņos glāstīsi,
Kurš vēl tās tavas vēlmes izpildīs,
Kurš vēl tik kvēli mīlēt tevi spēs,
Tik tas, kurš mīl, un kuru mīli tu.
/Romāns Valters/