Es zinu, saprotu, ka sirds pēc mīlas alkst,
Es zinu, saprotu, ka miesa arī alkst,
Pie visa vainīga ir kaisle,
Bet kaisle ir bez prāta.
Kad vēlmes stiprākas, tad saprāts trako,
Līdz negūsti tu to, ko kāro,
Tik vēlāk acis atveras, tik vēlāk apskaidrība nāk,
Viss labi ja ir mīla, bet ja nu viņas nav?
Tad prātu pārņem šaubas,
Kur šaubas – bailes tur.
Tad nogaidi, kas tālāk,
Vai uzmanība, alkas jaunas?
No tā, kā risinās viss tālāk,
Ir daudz kas atkarīgs,
Ja dzirdi – es mīlu,
mīlu!
mīlu!
Tad sirds un prāts it visu sapratīs,
Tik mīlestībai ir tā dziņa,
Kas divas sirdis tuvina,
Tad uzvar neprātīgās alkas,
Un kaisle – miesas tuvina!
/Romāns Valters/