Dzejoļi

No skolas vecuma līdz noteiktam laikam,
Mums māca visiem zināmas lietas,
No bērna kājas līdz noteiktam vecumam,
Mums vecāki māca par zināmām lietām.

Tik dažiem iespējas ir
Tikt klāt pie nezināmā.
Patiesība – tā atklājas vai neatklājas,
Kādam tā atklājas, bet pārāk vēlu.

Līdz šim viņš dzīvojis ir,
It kā ar aizsietām acīm, ”aizbāztām” ausīm –
tiecoties pēc viņas.
Ai, cik sāpīgi, cik rūgti,
Vai kliedz, vai nē,
Kad beidzot uzzini – kā tas ir zināt!
No sākuma „kamols” stāv kaklā,
Kāda netaisnība – negribas dzīvot
Uzzinot visu!
Liekulība – patiesības zināšanu otrā seja,
Kad sagremoto un norij,
Tu esi padevies, tu esi padevies un peldi,
Tu turpini dzīvot, bet nav jau kam teikt,
Nav jau kam jautāt – nav,
nav,
nav,
Vai „nav” nav jau par daudz?
Labāk jau bija nezināt,
Bet nezinot – tu esi vergs,
Zinot – kungs!
Ai, cik dzīve rūgta,
Bet vēl līdz „slieksnim” ir laiks.

To, kas tevi tā uztrauc,
To, kas intresē ļoti,
Liek nosarkt līdz ausu galiem,
Es mācēšu izskaidrot tev.

To, kas mani tā uztrauc,
To, kas intresē mani,
Liek sirdij straujāk pukstēt,
Sārtumam vaigos tvīkt,
Es ceru – tu stāstīsi klusām,
Bet varbūt pat rādīsi ar,
Savā jūtu pasaulē “aizvedīsi”!

Kāds rakstīja, sūdzējās – zināms nav,
Vai Saskarsmes lasītāj’ precoties ar?
Tad, lūk, lai zināms visiem top –
Es dalīšos priekos, es neesmu skops:
Un atkal rokās man, nu jau žurnāls – jauks,
Tā rakstos cilvēki par attiecībām pauž,
Tās īpatnējas mēdz būt, dažkārt,
Kā vulgārs vīrietis, daž’ laba sieviete
ar cita vārdiem,
Kā zirneklis “vij”, intrigu lai mīlas valgos,
Skaut’ jaunu upuri, sen izredzēto.
Te ļaudis vaļsirdīgi klāsta,
Par mīlas dēkām, pārvēršot tos stāstos,
Par pārdzīvoto vēsta, domājot, ka būs,
To uzrakstītais pamācība citiem.
Un neba pēdējais vai pirmais žurnāls šis,
Kur Anda, Zane, Dace, Uldis, Rolands gaužas.
Bet citiem, par laimi, iepazīstot mīlu
No sirds, priekā, vārdi dzejā ārā laužas!
To visu SASKARSMĒ var izbaudīt,
Kur četrus gadus atpakaļ es sūtīj’ pasta balodīt,
Tik Dievs vien zin vai balodis bij izmanīgs,
Vai sūtījums bij uzrakstīts, ka nemanīt,
To nevarēja sieviete, no vaiga glīta,
Sav’ mūža ceļu ejot, palikusi viena.
Lai piedod man daž’ laba dāma,
Kas domāja, ka kopdzīve ar mani – drāma,
To nesaskatīj’, nu jau mana sieva,
Ar ko jums vēstu, “rezultāts” lai zināms top.
Lai ļaudīs neizraisa bažas manu vārdu dāsnums,
“Kā katrs māk, tā maun” – tā dziedāj’ Edgars Liepiņš,
Un tādēļ man nav kauns,
Ja kādam lasot sanāk smiekliņš.