Tas bija rīt, vai aizparīt,
kad ēna manu pieri skāra,
un līda matos, sapņus bizēs pīt.
Aizvakar vēl viņu ķeršu,
gūstīšu, un klāt sev skaušu,
Un vakardienu atkal ķeršu.
Es ēnai taupu vārdus senus,
bet tā vienmēr veikli aizslīd!
Grūti spēlēt paslēpes ar ēnu!
Ar laiku, sabrūkot tam lāpa mūri.
Ar Laiku ir cauri!
Lūdzu aizveriet aiz manis būri!
/Mārtiņš Matīss/
Es reizēm līdzās bīju!
Ko vēlējos, to pamanīju,
ko vēlējos, to saganīju,
ko nevēlējos – atgainīju.
Ar Tevi domās kopā bīju,
bet neizdarīju.
Ar odiem pēru, tad aizraidīju…
Tu atnāci kā rīta blāzma,
kā pazudis, bet mīlīgs glāsts.
Tas bērns ko toreiz noraidīju,
nekad ar mums vairs nerunās…
Tas mūsu lāsts…
/Mārtiņš Matīss/
Ak tu zelta madariņ,
Ar zeltītu vainadziņu,
Pati saule rotājās
Ar to tavu vainadziņ’.
..
Ar to tavu vainadziņu
Pār pļaviņu tecēdama.
Pār pļaviņu, pār mežiņu
Iebrien taisni jūriņā.
..
Iebrien taisni jūriņā
Vainadziņu turēdama.
Samirkst saules matu pītne,
Nosarkst debess pamalīte.
/Gundega Salna/
Dāvātās puķes piedodiet,
Vis ko varu vairs dot,
Ir ar dzejoli jaunu dzīvi dāvāt,
Ziediet mūžīgi te uz lapām,
Rotājiet, dejojiet ar krāsām,
Sildiet atmiņu, lai paliek prātā,
Ievijiet to mīlestības glāstā.
Vēlreiz puķes piedodiet,
Jūs līdzi nevaru ņemt,
Šeit būs pļava ar maigu sauli,
Par ūdeni rūpēsies brašs mākonīts mazs.
Jūs apciemos tauriņi viskrāsainākie,
Gan bites un citi labvēļi,
Kas šeit neatstās jūs novārtā,
Katras acis sniegs jums dzīvību, vēl vienu reiz!
/Kaspars Krauklis/
Lietus līst, tavas asaras,
Kā no skaistākās pasakas.
Krēslā paliks atvadas,
Pagājušas mūsu vasaras.
Kā taureņiem plīvot,
Ar tevi kopā lidot.
Nevēlos piezemēties vel,
Paturēt šo mirkli sev.
Tur vēlos, nevēlos būt.
Pie vella ko sirds jūt.
Veciem tiltiem laiks jau brukt,
Man tiesības laimīgam būt!
/Kaspars Krauklis/