Mājas nav cilvēki kuri tur dzīvo,
Mājas nav tikai istaba kurā būt.
Mājas nav virtuvē izceptās kūkas,
Mājas ne redz, bet gan jūt.
Mājas ir cilvēki ar kuriem tu dzīvo,
Mājas ir vieta kur drošs vari būt.
Mājās vari sapņot cik vēlies,
Mājās tu pats vari par sapņiem reiz kļūt.
/Madara Stacēviča/
Vienmēr patikušas zvaigznes,
Tās uzrunā un pievelk, sveicina no debesīm.
Bet nekad nebiju izpratis, kas pievelk un uzrunā tā?
Vakarnakt lūkojos zvaigznēs līdz mirklim…
Kad pēkšņi prātā zibenīgi sadzirksteļojās un saslēdzās.
Tas taču ir milzīgs spogulis,
Jo dziļāk tajās ielūkojos,
Jo dziļāk sevī ieskatos.
Uz mirkli viss saplūst vienā,
Visas atbildes uzplaukst,
Visas raizes noplaukst,
Paliek tik sirds, kas pumpē un dvēsele, kas stūrē!
/Kaspars Krauklis/
Atveras aizkars,
Uz skatuves iznāk meitenīte.
Mugurā viņai balta kleitiņa
Un matos zila bante.
Bet pēdas viņai basas
Un acis gandrīz tukšas.
Viens skatiens taisni nekurienē,
Viens rokas stiepiens.
Visapkārt klusums,
Elpas aizrautas.
Visa pasaule sastingusi šķiet.
Šī meitenīte cīnās ar asarām.
Staigā tā,
Ka viņai piederētu viss,
Bet reizē – it nekas…
Viņas lūpas dreb,
Un vaigi ir bāli,
Klusumu viņa piepilda
Bez skaņas.
Kā var sirds būt
Tik tukša, bet tik pilna?
Kā var klusums
Pateikt tik daudz?
Aiz aizvērtām acīm
Viņa dzīvo man līdzi.
Un kamēr aizkars vien vaļā,
Velk manu sirdi pie sevis.
/Rasa Švireviča/
Reiz arī dzisīs zvaigznes,
Mēs dejosim līdz mūs aiznes,
Griezīsimies aiz laimes,
Ka padzisīs raizes.
Netrūks ne maizes,
Un saujiņas kaisles,
Ne mazākās bailes,
Tikai mīlas saites.
Kas mūs divus kopā tur,
Sirdis ugunskuru kur,
Tā degs stiprāk kā amori dur,
Tas mūsu mīlestību tur!
/Kaspars Krauklis/
Pavasaris ir kas jauns!
Tomēr, varbūt, nedaudz ļauns?
Kad rakstu šo, man nedaudz kauns,
ka es tāds klauns.
Pavasarī jādzīvo no jauna,
jādzīvo līdz tevi auna,
kurpēs rudenī.
Jā, vasarai sen vairs nav kauna,
un ziema tevi neatzīs.
Bet atkal būs tas viss no jauna!
/Mārtiņš Matīss/