Skola laba, skola slikta,
Nedēļā piec reiz ir likta,
Sestdien, svētdien brīvdienas,
Maz man ir tās atpūtas,
Spēku nav uz skolu iet,
Labāk tad ir ellē degt,
Noteikumu tajā daudz,
Skola galvu manu jauc,
Katru rītu septiņos,
Dēļ modinātāja ceļos,
Tas nozīmē tikai to,
Skolā man būs jāmurgo,
Skola laba, skola slikta,
Būs man mazliet jāpacieš,
Nelaime šī ir gan gara,
Tomēr varbūt bišku laba.
/Aleksandrs Šneiders/
Mana fantāzija liela,
Izplešas kā Rīgas iela,
Dzejas diena ira klāt,
Klases priekšā jāiet stāt
Dzejolim ir jābūt garam,
Četrām rindiņām pa labam,
Skolotāja blakus sēž,
Visa klase virsū blenž.
Ceturtdienas vakars iet,
Pulkstens desmit jau noriet,
Mamma saka gulēt skriet,
Telefons ir jānoliek.
Nu ir klāt pēdējais pants,
Autors tam būs nezināms,
Tāpēc teikšu es atā,
Iešu sēdēt sev solā.
/Aleksandrs Šneiders/
Tevi sauca ziedoni,
Ziedu kungs un mājotājs.
Tu atnāci klusēdams,
Sniega segas pacēlājs.
Tu uz mutes pirkstu spiedi,
Brīnišķus paslēpdams,
Līdz ar pēdējo ledus lauku
Noliec galvu klausīdams.
Tad pēkšņi ar baltu zaru
Pārāk kritisi noslēpumains,
Un tev apkārt zied un zied
Dārzs no ziediem balti vainots.
/Aspāzija/
Acis brūnas un zaļas
Taka preides pie jūras
Mans kuģis ir ostā
Ir jānolaiž buras
Ne vienmēr viss ir tik viegli
Ne vienmēr viss ir tik grūti
Bet šis mirklis ar tevi man ir jauns pieturas punkts
Es bez tevis taka nosalis suns
Es ceru tu pēc manis kā es pēc tevis skumst
Ļaujies man kā es Reinika dziesmā
Tevis dēl mans krējums jau ir sagājis sviestā!
Aiziet!
Ko tu gaid?
Ko tu gaidi tu man prasi
Ja tev bail
Ja tev bail ir tu man sak
Lai es lieki nespēlejos, netēreju tavu laik
Tu esi pārāk laba man tāpēc nezinu vai vaig
Ko tu smaid?
Ko tu smaidi tāpat vien
Visu laik tu tīšām atstāj pavedienus
Tu brīžiem esi karsta, brīžem auksta taka ledus
Tu esi manas sinepеs un medus
/Deniss Jermakovs/
Neesmu mājās pārnācis
Guļu gultā bet…
Neesmu mājās pārnācis.
Ne jumts, ne sienas neatspēkos,
Tās mājas kuras meklēju.
Jaunas mājas uz katra stūra,
Bet tajās visās vel svešs
Kā svešais starp savējiem,
Nezinu kur nomesties…
Ko saukt vairs par mājām…
Visur kur eju un esmu
Līdz potītēm iestrēdzis,
Bet nekur neesmu nogrimis.
Lai kā tagad gribētos noslīkt,
Lai mani apņem mājīgās sūnas,
Bet uzbūvēt māju tas prasa laiku.
Lubāna vienmēr būs manas mājas.
Tikai šoreiz meklēju savējās.
Tās kuras es meklēju, tās pat nav vietas.
Vairāk kā prātu ligzda,
Kur domas mīkstas mēbeles,
Kur sarunas kvēlošs kamīns.
Kur gaisā dejo miers un mīlestība,
Kur laiks skrien, bet ir sajūta, ka viss ir apstājies.
Paslīdēt un kopā iekrist smieklu jūra.
Un reizēm atļauties nedarīt neko,
Vienkārši būt… būt mājās.
/Kaspars Krauklis/