Dziļa elpa,
Acis ciet,
Un es lecu…
Nē, drīzāk – krītu.
Es krītu tumšā bezdibenī,
Šķiet, gala nebūs.
Es krītu, krītu, krītu…
Pēkšņi –
Vēl viena elpa,
Acis vaļā,
Un es lidoju.
Es lidoju zilās debesīs
Un baltos mākoņos,
Ar vēju matos
Un sauli sejā…
Bet, kā būtu pa vidu?
Staigāt pa zemi
Ar vieglām elpām un soļiem?
Virs bezdibeņa, bet zem mākoņiem?
Harmonijā?
/Rasa Švireviča/
Kauli zem bruņām čurkst,
zirgi skrienot sāpēs burkšķ
Sieevas iglstošās bēdās kliedz,
bēmi pēc savien tēviem spiedz.
Bruņas lēnām jau sāk rūset,
bet karalauks nepavisam nesāk klusēt.
Koka lapas ir paspējušas nobirt un augt,
bet karalauks no vīriem asinis nau beidzis slaukt
Karš var izveidot daudz jaunas sinapses
Vajāki karavīri pat pēc kara nokļūst kapsēs “
Ne dēļ fziskām brūcēm
bet mentālām trūcēm.
Karavīrs vairs sevi neprot atpazīt,
smadzenes cenšas šīs atminas saskaldīt.
Karavīra prāts taisīts no stiklu,
smadzenes izskats atgādina tumšu zirnekltīklu.
/Spainis/
Mans apskāviens pār tevi, bērniņ,
sniedz apmieru un drošības saliņu,
kurā airējam divi,
kaut šo īso brītiņu.
Un tad tu pieaugsi.
Būs tevī aizķēries kāds glāsts,
tas tevi nemanāmi turpinās.
Un manis nebūs–
tādas nebūs vairs.
Katru pieskārienu tagad
mīlestībā tevī klāju
kā paladziņu.
/Elīna Līce/
Nav vajadzīgi vārdi–
ir vajadzīgi tauriņa spārni
tevī un manī
dvēseles iešūpošanai
pavasarī.
/Elīna Līce/
Ar pirkstu galiem
pār vaigu, kas
tik nezinošs vēl,
bet jutīgs,
mana mīļā kļavas lapa
ievelk čukstu: rudens!
/Elīna Līce/