Es iedvesmojos no pienenēm,
siltām kā saule,
Es iedvesmojos no bitēm, kas
tā pienenes mīl
Un es iedvesmojos no rasotā
vēja mazliet,
Kas ceriņu ziedos rāmi dus.
Tad paceļos spārnos līdz balto
mākoņu pēlim,
un sniedzu augšup savas rokas,
Saules spožajam vainagam pretī
Lai ar maigām dvēseliskām vēdām
aplaimotu savu dzimto zemi.
/Anna Jakuškina/
Ne no vējiem, ne no
lapu dejām,
Bet ar saules glāstiem
Un ar tāli
Radīts ir tavs rīts
Dedz pa vienai svecītei
Eglītē un vēro,
Miers kā apņem tevi, mani,
Izgaismo mūs zvaigžņu stari.
Piparkūkas, mandarīni
Istabā mūs gaida.
Šai klusā, svētā naktī
Viss skaistais likts uz galda.
Ziemassvētkos brīnumi lai notiek,
Sirds lai silti smaida.
Lai aizmirstas viss bijušais,
Jo Jauni ceļi dzīvē gaida.
/Rasa Švireviča/
Mīlestība lēna
Savu ceļu meklēdama
Siju sijām izsijāta
Mana sirds tavas mājas
Brīžiem zudis tumša prāta
Meklēdams tevi, kur tevis nav
Krītu ceļos, man nav spēka
Lūdzu tev, kur esi mana?
Nav kartes, nav ne laika
Tikai mīlestība tava
Kā krastā degoša bāka
Ved, kur sirds balss skaļa
Nesteidzīgi ar mīlas lāpām
Pāri sirds slazdu kāpām
Asaru laivās ļoti rāma
Turpina iet ar basām kājām
Laikam vairs nav te varas
Mums pieder sekunde katra
Nav bez mīlestības ne kakta
Mana tava, tava mana
Nu mēs abi vienā elpā
Jūtu tevi katrā telpā
Ar tevi troksnis tik kluss
Tu esi mans siltais pulss
Mīlestība lēna
Savu ceļu meklēdama
Siju sijām izsijāta
Mana sirds ir tavas mājas!
/Kaspars Krauklis/
Tu kā ziema liki apledojumu uz mana ceļa
un laika gaitā, tik neizprotama palika Tev seja.
Skrienot centos neslīdēt,
jo zināju ka beigās nebūs neviena kas varētu palīdzēt.
Tu kā pavasaris liki tām puķēm aiz maniem logiem augt,
bet mani vārdā nekad neuzdrošinājies saukt.
Ejot garām centos nestāvēt pārāk ilgi,
jo beigās šā vai tā nebūtu dikti silti.
Tu kā vasara liki man izbaudīt to silto sauli pludmalē,
sākumā gribēji lai skrienu Tev līdzi šai lielajā pasaulē.
Rāpojot iekšā ūdenī neklausījos kā garāmgājēji savus pantiņus kaļ,
jo zināju ka beigās neviens man neleks pakaļ.
Tu kā rudens nobirdināji man visas lapas un notrīsēja man sirds puses abas.
Kamēr gulēju uz šīs kailās zemes un jutu vēja pieskārienu maigi,
sapratu, ka Tu man visi gadalaiki…
/Laima Zālīte/