Kā lapas kas novīst
Kā lapas , kas plaukst
tas tavs raksturs
kas liek saulei aust
Tev dzeju šo rakstu
jo nomākta esi
ikdienu tev jāmokas
jo mājās tu nēsi
Nevaig daudz
Nevaig man daudz
Pietiek ar to pašu
kas tevī tik jauks
Kad lūkojies zvaigznēs
tev domāt par mani ļauts
Tik jauks es esmu
nav ko liegties tur daudz.
/Vify-Viaify_Vafkaify/
Sidrabbalts mēnestiņš veļas pa gaisu,
Ievēlies vēlēšanos,
Viņš izpildīs to!
Brīžam ļauj tam pasmaidīt,
Tā kā ziemas pasaciņa,
Daudz laimes dzimšanas,
Iesaucas tas!
/Laura/
Dzīvība,
kas ledū iesala,
Dzīvība,
kas sniegos dusēja,
Pamostas
no zīles skaņās balss:
“Dzirdiet!
Ziemas varai nu ir gals!”
Siltums
pārvērš sniegu ūdeņos…
Saule
zemei jaunu spēku dod,
Un, kur bija
nesen sniegā viss,
Galvu
izslej sniega pulkstenis
Ir debesis atkal tik skaistas!
Tās noliecas lejup un raugās,
kā dzidrās acis tām laistās
kūstošā sniega strautā.
Ir debesis atkal tik tuvas!
Es mākonī slīdu kā laivā
ar ziedošām saules burām,
un mirklis pieskaras vaigam.
Ir debesis atkal tik mīļas!
Un vienmēr gaismas tām gana –
tavi vārdi kā putni tur dzīvo
un spārniem svētību zvana
Sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.
Un gluži kā Čaikovskis ziedu valsi
Arī putni debesīs
Čivinās pavasarīgu melodiju.
Gaišu kā uzlecošs saules stars,
Skanīgu kā vijoles trauslais lociņš.
Un es skanēšu tikpat skaļi
Tāpat kā sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.