Balts sniedziņš snieg uz skujiņām

pēc

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.

/Jānis Poruks/

Dieviņš, zemi baltu klājis

pēc

Dieviņš, zemi baltu klājis,
Aizdedz zvaigznes debesīs.
„Miers virs zemes” pulcinājis
Draugus just, cik prieks ir īss.
Īss ir prieks, tu rūpēs dzīvo,
Klusās stundās sirds to jūt.
Svecīte kā deg un plīvo,
Tā tu steidzies laimīgs kļūt.

/P. Bārda/

Kāds neredzami noskūpsta uz vaiga

pēc

Kāds neredzami noskūpsta uz vaiga,
Kāds viegli plaukstu Tev uz pleca liek, –
Tas Klusas nakts un Ziemassvētku maigums,
Tas sengaidītais mīlestības prieks,
Kas ieradies kā ciemiņš, ilgi gaidīts,
No zvaigžņu tālēm visas rūpes dzēst,
Lai labus vārdus, domas tālāk raidām,
Lai katru silda debess līksmā vēsts!
/K. Apškrūma./

Dievs, Tu vēlies

pēc

Dievs, Tu vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku.
Bet man nepatīk gaidīt.
Man nepatīk stāvēt rindā un gaidīt.
Man nepatīk gaidīt savu kārtu.
Man nepatīk gaidīt vilcienu.
Man nepatīk gaidīt, lai izteiktu spriedumu.
Man nepatīk gaidīt īsto brīdi.
Man nepatīk gaidīt kādu citu dienu.
Man nepatīk gaidīt, jo man nav tam laika, es dzīvoju šim brīdim.
Tu jau zini, ka ir izdarīts viss, lai man nebūtu jāgaida. Maksājumu kartes un pašapkalpošanās, kredīti un bankas automāti, mobilie telefoni un fotogrāfijas minūtes laikā, datoru tīkli, televīzijas un radio viļņi… Man nav jāgaida jaunas ziņas: tās ir vienmēr sasniedzamas.
Bet Tu, Dievs, vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku. Jo gaidīšanā Tu esi devis vietu sarunai – no­stāties aci pret aci ar To, kas ir apslēpts. Atkal un atkal ņemt no Tā, kura krājumi nav iztukšojami. Gaidīt, tikai gaidīt, mācīties gaidīt, iepazīt savu spēju gaidīt, jo vienīgi gaidot atmostas uzmanība un vienīgi uzmanība spēj mīlēt.
Es gaidu, un viss man tiek dāvāts, un Tev, Dievs, gaidīt kļūst par lūgties.

(Žans Debruīns.)

Atzīšanās

pēc

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet — tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…