Bērniem

Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu,
Jauns zaķīts dižojās,
Ar vecu ezi satikās
Un lielījās:
“Ar tevi kažokiem gan nemainītu,
“Man mīksts un tev tāds — kaulains!”

“Es ar kažokiem vis nemainītu,”
Pretī ezis atsaucās:
“Kad nu te suņi gadīsies,
“Kurš kažoks tiem patiksies?
“Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu,
“Tas saplīstu un tiktu — praulains!”

“Kur tu biji, lapsas māte,
Kur tu pastaigāji?”
“Zaļā laukā zosis gana, —
Tur es pastaigāju.”

“Pasargājies, lapsasmāte,
Tīko tevi nošaut.
Nošaus tevi medinieki,
Pakārs kārtes galā.
Pakārs tevi kārtes galā.
Novilks kažociņu.”

Iesim jūrā peldēties!
— “Ziepes ņem, ko mazgāties!”

Man to ziepju nevajadzēs!
Smiltis rokas noberzēs.

— “Kur tu muti slaucīsi?”
Kārkliem zaļi palagi.

— “Zaļš kā tārpiņš paliksi,
— “Kārklu lapās rāposi, —

— “Atskries putniņš, tevi knābs.”
Es tam putnam pretī — skrābs!

Lapsa reiz no savas migas
Izkāpa ar kreiso kāju,
Tūdaļ savā rīta gaitā
Ceļā tīģeri tā satiek.

Tīģers tūdaļ atņirdz zobus,
Izstiepj savus garos nagus:
“Nāc, es tevi apēdīšu!”
Lapsa, apķērusies, atbild:

“Kungs, vai jūs gan iedomājat,
“Ka jūs viens jau zvēru ķēniņš?
“Ka jūs varat katru apēst,
“Kas tik vien jums ceļā gadās?

“Ir ij citi, kurus baidās,
“Jūs gan mani nepazīstat?
“Kopā iesim vienu ceļu,
“Es pa priekšu, jūs aiz manis.

“Kad nu ļaudis redzēs mani
“Un no manis nebaidīsies, —
“Tad es atzīšos: jūs stiprāks,
“Tad jūs varat mani apēst!”

Tīģers bija tā ar mieru.
Lapsa ved to tālā ceļā.
Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers, —
Tūdaļ visi metas projām.

Lapsa saka: “Nu, kungs tīģer!
“Lūk, kā ļaudis bēg no manis;
“Jūs jau viņi neredzēja,
“Jo es stāvēju jums priekšā!”

Tīģers apjūk no tās runas,
Neteica neviena vārda,
Asti ievilka un projām.
Lapsa nosmējās tam pakaļ.

Makšķere mugurā,
Tārpiņi kārbiņā —
Zēni uz strautiņu skrēja,
Makšķer-makšķer-makšķerēja:
Div’ zivtiņas noķēra,
Citas strautā atstāja
Un stingri noteica:
“Peldat, bet nelecat laukā!
“Citādi liksim jūs vārāmā traukā!
“Un kā tad jums būs?”