Lapas un tīģeris

Lapsa reiz no savas migas
Izkāpa ar kreiso kāju,
Tūdaļ savā rīta gaitā
Ceļā tīģeri tā satiek.

Tīģers tūdaļ atņirdz zobus,
Izstiepj savus garos nagus:
“Nāc, es tevi apēdīšu!”
Lapsa, apķērusies, atbild:

“Kungs, vai jūs gan iedomājat,
“Ka jūs viens jau zvēru ķēniņš?
“Ka jūs varat katru apēst,
“Kas tik vien jums ceļā gadās?

“Ir ij citi, kurus baidās,
“Jūs gan mani nepazīstat?
“Kopā iesim vienu ceļu,
“Es pa priekšu, jūs aiz manis.

“Kad nu ļaudis redzēs mani
“Un no manis nebaidīsies, —
“Tad es atzīšos: jūs stiprāks,
“Tad jūs varat mani apēst!”

Tīģers bija tā ar mieru.
Lapsa ved to tālā ceļā.
Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers, —
Tūdaļ visi metas projām.

Lapsa saka: “Nu, kungs tīģer!
“Lūk, kā ļaudis bēg no manis;
“Jūs jau viņi neredzēja,
“Jo es stāvēju jums priekšā!”

Tīģers apjūk no tās runas,
Neteica neviena vārda,
Asti ievilka un projām.
Lapsa nosmējās tam pakaļ.