Ārija Elksne (dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī) bija latviešu dzejniece.
1956. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” iespieda viņas dzejoļi “Jau rudens vēji kļavu lapas raisa…” un “Laikam senu sapni redzu…”. Elksnes pirmais dzejoļu krājums “Vārpu valoda” iznāca 1960. gadā un viņa ātri kļuva populāra. Dzeja savdabīga ar tiešumu — tā salīdzināta ar “vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, kur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi”.
Tikai vienu vienīgu reizi
Es pieskaros mākoņa malai,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.
Lai citi sudraba naudu
Un svētku pīrāgus dala,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.
Sakiet, ko gribat, un tomēr
Un tomēr es gribu spārnus,
Un tomēr es gribu lidot –
Vienalga, vienalga, kā!
Par visu maksāju es dārgi –
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.
Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr – neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.
Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tanī
Vēl neizžūst un neaizsalst.
Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej, krauklim zelta spēles pērc!
Laikam četras sveces ar tumsu runā,
Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied,
Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet?
Neko nevar skaidri zināt,
Atliek vienīgi minēt…
Laikam čiekuri četri krīt sūnā,
Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit,
Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit?
Neko nevar skaidri saprast.
Tik īsa dzīve –
Grūti ar neskaidro aprast.
Varēja būt, bet nebij
Ne skūpstu, ne mēnesnīcas …
Tomēr dvēselē slepu
Mani tu nesi līdzi.
Izrādās – tevī es tomēr
Dzīvoju visus šos gadus,
Blakus gan priekam, gan bēdām –
Visu šos garos gadus.
Vai no Dieva vai Velna,
Vai uz ļaunu vai labu –
Atceries kā caur pelniem,
Ko mēs reiz runājām abi.
Šodien zem sniega debess
Tu man atkal to saki…
Varēja būt, bet nebij,
Pārslas krīt lēni un smagi.
Pārslas krīt lēni un smagi.
Drīz man būs jāiet projām:
Tu bez manis
es bez tevis
mūžu nodzīvojām.
No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.
Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzūju – viņai pleci trīc.
Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.
Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu esi man!”.