No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.
Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzūju – viņai pleci trīc.
Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.
Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu esi man!”.