Pavisam tuvu pienākusi
pie sava mūža robežas,
Tu skaties atpakaļ uz pļavām,
kur skraidīji kā meitēns mazs,
Tu skaties atpakaļ uz upi,
uz muižu upes līkumā,
Uz savu pirmo skolas dienu –
stāv rasā samirkusi tā
Ar vilnas zeķēm pašadītām,
ar pastaliņām dzeltenām…
Brien mākoņi pa debess pļavu,
snauž zemā logā runcis rāms,
Tu stāvi sīka, salīkusi,
balts lakatiņš un spieķītis,
Un tikai atpakaļ vien skaties
un brīnies: – Vai tad tas jau viss?
Cik sen, kopš iesvētību rītā
tēvs bēro zirgu ratos jūdz, –
Pa kuru laiku divos karos
un tik daudz radu bērēs būts?
Ārija Elksne
Ārija Elksne (dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī) bija latviešu dzejniece.
1956. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” iespieda viņas dzejoļi “Jau rudens vēji kļavu lapas raisa…” un “Laikam senu sapni redzu…”. Elksnes pirmais dzejoļu krājums “Vārpu valoda” iznāca 1960. gadā un viņa ātri kļuva populāra. Dzeja savdabīga ar tiešumu — tā salīdzināta ar “vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, kur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi”.
Es nedrīkstu to nokavēt
Vienalga kur, virs zemes, zemē,
Uz jūras vai uz padebess,
Ar tiem, kas mani mīl vai nemīl,
Bet vienu skaidri zinu es.
Man aprīlī ir jābūt mājās,
Man aprīlī ir jāpārnāk!
Jau martā saknēs sula krājās,
Zem sniega ziedi riesties sāk.
Bet aprīlī, kad spoži zilas
Pār baltiem bērziem debess līgst,
Kad dzeguze jau zvana silā,
Kad bites stropu atstāt drīkst,
Plaukst manā dārzā pirmā puķe,
No ziedu šķīvjiem tauriņš ēd,
Un man uz mājām vajag kuģot-
Es nedrīkstu to nokavēt.
Viss, kas bija
Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja…
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā…
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.
Es neticu
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem –
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem…
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.
Lai būtu
Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.
Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.
Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.
Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-
Lai būtu kam novēlēt…