Ārija Elksne (dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī) bija latviešu dzejniece.
1956. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” iespieda viņas dzejoļi “Jau rudens vēji kļavu lapas raisa…” un “Laikam senu sapni redzu…”. Elksnes pirmais dzejoļu krājums “Vārpu valoda” iznāca 1960. gadā un viņa ātri kļuva populāra. Dzeja savdabīga ar tiešumu — tā salīdzināta ar “vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, kur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi”.
Te nav vārdu, kurus iemin bruģī,
Rokas spiediens, tajā pateikts viss.
Tā no krasta aiziet tikai kuģis,
Mani dzimtā jūra sauc.
Kliedzot kaijas skrien, skrien pār tavu galvu.
Piedod, ja šis mirklis nāca pārāk spējš.
Saule kausē baltu miglas alvu.
Pieri aizkar sāļais jūras vējš.
Gadi atdzīs kādreiz vilni manu,
Tas būs vilnis ļoti neparasts.
Un tu atnāksi tad uz satikšanos,
Kur ar jūru tiekas mūsu krasts.
Sen esmu piedevusi visiem visu,
Kaut aizmirsusi neesmu neko;
Kopš aizvainojums manī lēnām dzisis,
Nevienu nenīstu par bijušo.
Ne citu ļaunums mani spīdzināja,
Ne cietsirdība spieda zemoties,
Vien viņu vecais vājums
Par sevi drebēdams, man lika ciest.
Bet kālab es sev nestāvēju sargos
Un tik daudz brūču atvēlēju cirst?
Man pašai sevi nosodīt visbargāk,
Man pašai tur visvairāk vainas ir!
Un tādēļ neticu es tiem nenieka,
Kas citos sakās rūgti vīlušies,
Var piekrāpt tikai to, kas ļaujas piekrāpt,
Un sāpināt vien to, kas gatavs ciest.
Jau atkal jubileju svētam
Zviln goda vietā kliņģers mīksts
Caur gaļas kalniem viesi ēda
Un vīna upē saprāts slīkst.
Un galda runā skandē Raini
lai miers un līdzsvarotu gars
Ak, Dievs, cik dzeju brīnumaini
Pa savam katrs skaitīt var.
Bet tautasdziesmas skuju svārkos
Pie durvīm bikli mīņājas,
Kā baidoties, lai traukos dārgos
No viņas neiebirst kaut kas.
Un kamēr viesi loba augļus
Un lūpas kafijtasē mērc,
Pār Raiņa kapu lido kraukļi
Un žēli ķērc, nav vētrs, nav vērts.
No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Man gribas, lai, nevienu netraucējot,
Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.
Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.
Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,
To saknes vienmēr manī pašā mīt.
Un, ja tev patīk, ej no manis projām,
Ar varu negribu sev piesaistīt.
No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,
Zem ievu krūma pakavēties ļauts.
Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju – lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.
Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju, lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!
No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.
Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.
Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam – es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?