Ziemassvētku dzejoļi.
Kluss… un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieverot acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.
Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod…
/Kālis Skalbe/
Piespiest pie rūtim lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemassvētku vakarā sniegs.
Aizkrāsnes gaišas un aizdurves gaišas.
Atspīd Vistumšākais kakts.
Bultas ir vaļā, un aizbāznis aizšauts-
Mīksta un klusa nāk nakts.
Mēness to pavada zeltītā važā
Un tā pulkstentiņš šķind…
Ledus izkusis karstajā dvašā,
Sirds vēl kā netico tmin,
Kas gan tā veļas,
Un dzirksteles šķeļas,
Un pakavi sniegu jauc…
/Olga Lisovska/
Lai Ziemassvētku gaišums
Sasilda tās dienas,
Kas pēdās saltiem
Sniegputeņiem nāks,
Un lai no egļu
Svecītes kaut vienas
Simts dienu sirdī
Uzmirdz savādāk!
/Kornēlija Apškrūma/
Ar eglīti jauns gads jums iesākas,
Deg priecīgas un gaišas visas liesmas;
Un Sala tētis lūdz, lai piesakās,
Kas skandē dzejoļus, prot dziedāt dziesmas.
Viņš atnācis kā vienmēr — savādāks,
Mums katrs jaunais gads nes savu prieku,
Bez pārmetumiem veco pavadām,
Viņš citu gadu pulkā nebūs liekais.
/Jeronīms Stulpāns/
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt’s
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis, –
Gaiši iedegās guns.
/Vilis Plūdons/