Ziemassvētku

Kāds neredzami noskūpsta uz vaiga,
Kāds viegli plaukstu Tev uz pleca liek, –
Tas Klusas nakts un Ziemassvētku maigums,
Tas sengaidītais mīlestības prieks,
Kas ieradies kā ciemiņš, ilgi gaidīts,
No zvaigžņu tālēm visas rūpes dzēst,
Lai labus vārdus, domas tālāk raidām,
Lai katru silda debess līksmā vēsts!
/K. Apškrūma./

Dievs, Tu vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku.
Bet man nepatīk gaidīt.
Man nepatīk stāvēt rindā un gaidīt.
Man nepatīk gaidīt savu kārtu.
Man nepatīk gaidīt vilcienu.
Man nepatīk gaidīt, lai izteiktu spriedumu.
Man nepatīk gaidīt īsto brīdi.
Man nepatīk gaidīt kādu citu dienu.
Man nepatīk gaidīt, jo man nav tam laika, es dzīvoju šim brīdim.
Tu jau zini, ka ir izdarīts viss, lai man nebūtu jāgaida. Maksājumu kartes un pašapkalpošanās, kredīti un bankas automāti, mobilie telefoni un fotogrāfijas minūtes laikā, datoru tīkli, televīzijas un radio viļņi… Man nav jāgaida jaunas ziņas: tās ir vienmēr sasniedzamas.
Bet Tu, Dievs, vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku. Jo gaidīšanā Tu esi devis vietu sarunai – no­stāties aci pret aci ar To, kas ir apslēpts. Atkal un atkal ņemt no Tā, kura krājumi nav iztukšojami. Gaidīt, tikai gaidīt, mācīties gaidīt, iepazīt savu spēju gaidīt, jo vienīgi gaidot atmostas uzmanība un vienīgi uzmanība spēj mīlēt.
Es gaidu, un viss man tiek dāvāts, un Tev, Dievs, gaidīt kļūst par lūgties.

(Žans Debruīns.)