Romāns Valters dzejoļi
Kad mīli, tiešām rodi spēku,
Kas ļauj it visu pievarēt,
Un nevajag to saukt par grēku,
Kad divi mīlošs sirdis…..
Un satiekoties rokām, krūtīm, lūpām,
Pār prātu, acīm tāds kā plīvurs aizveras,
Tad tik ar gribas sniegt un gūt vien baudu,
Un bauda šī lai nekļūtu par mirkli,
To sajust daudzreiz naktī „dosimies”,
Jeb kurš maigs pieskāriens, glāsts, skūpsts,
Līdz jūtu kalngaliem liks prātam gavilēt,
Un ausij – dzirdot mīļus, maigus vārdus,
Liks sirdij mīlas „plūdus” pārvarēt!
/Romāns Valters/
Laikrakstā „ Saskarsme” izlasīju rakstu, kuru bija atsūtījusi sieviete ar
„ padomijas” uzskatiem. Jūtot viņas izmisumu – uzrakstīju:
Es zinu, ka tu viena kaut kur esi,
Pat zinu, kā uz pārīšiem tu noskaties,
Caur parku, kad tev vienai,
Uz mājām nākas iet.
Es zinu, ko tu dari,
Vēl nomodā kad esi,
Ja nepalīdz, pa video tad porno paskaties,
Bet dzīvē – tu zini,
Viss savādāk tas notiksies.
Ak, Kungs, cik sen tas bij,
Un Dievs vien zin, kad vēl tas notiksies.
Es zinu, ka tu neiesi uz bāriem,
Pie kuru letēm, sūcot kokteiļus,
Ar puisi vari ātri saieties,
Un nemanot pie taviem sāniem,
Kāds roku aplicis ap plecu,
Jau tuvu, cieši piespiedies.
Tas it kā tīk uz brīdi –
Bet tas – tik mirklis būs,
Un tu to ļoti labi apzinies.
Tu nojaut – kaut kur ir viņš,
Var būt pa ielu ejot uz īsiem brunčiem noskatās,
Tā daudzi pievērš uzmanību tam, ko pasniedz,
To starpā tevi nemaz neievērojot.
Var būt kāds dažu reiz uz tevi atskatās,
Jo skaistums katrai savs ir,
Kas sirdij kuram tīkams, to nevar uzminēt.
To var tik sajust , ka viņš ir tevim tīkams,
Kaut tiekoties par to viņš nevar parunāt,
Bet redzi – acis gailē,
Un kustībās ir savāds biklums,
Šī nav tā īstā reize,
Jeb jāmet krūmos ir’a Tikums?
Un pienāk vakars kluss,
Pie debess zvaigznes kvēlo,
Vai mani viņš pat neapskaus,
Ko viņš no sevis tēlo?!
Bet pēkšņi viņa roka,
Pār plecu manu slīd,
Es atspiežos pret koku,
Spožs mēness augšā spīd.
Es jūtu straujo elpu,
Un tīk man pieskāriens,
Pie viņa krūtīm glaužu plaukstas,
Tik straujš ir pavērsiens.
Mēs skūpstījāmies ilgi,
Es apskāvieniem, skūpstiem ļāvos.
Nāk atmiņā tie mirkļi,
Par pārīšiem – tais parkos,
Un skatos – iet pa parku,
Ar skaudību mūs vēro,
Tāds meitēns īsos svārkos,
Un acis viņai kvēlo!
Es ciešāk viņu skauju,
Un klausos viņa vārdos,
Jau laiks uz saules lēktu –
No viņa – neatteikšos!
/Romāns Valters/
Lasot romānus par 18.gadsimta paražām un tikumiem, radās šis dzejolis:
Kā grēksūdzē man iznāk klāstīt,
Par to, ko agrāk nejauzdams,
Es, savu dzīvi dzīvojot,
Gan priekos, bēdās vai arī līksmojot,
Savos darbos, domās – pašam nezinot,
Bez „Viņas” esmu dzīvojis.
Ir bijis – aizraušanās mirklis,
Ir bijus’ tieksme – dzīvot, redz, kā visiem,
Un gluži nemanot, kā gadi aiziet,
Reiz atskārtu, ka kaut kā trūkst!
Tad sāku savus darbus vērtēt,
Kā arī vērtēt jūtu pasauli,
Un brīvā brīdī dziļās domās grimstot,
Es sapratu, nav manā dzīvē „Viņas”.
Un jānotiek bij tā,
Kad grūtā brīdī melot vairs sev nespēju,
Kā grēksūdzē es vārdus uzklausot,
Tad skaidrā dvēselē, kas jaukā miesā,
Es iepazinu, kas ir „Viņa”.
No sākuma to nespēju es uztvert tā, kā nākas,
Jo vētra plosījās kā dvēselē, tā arī sirdī,
Un vārdi, tik īpaši, ar vēlmi,
Lai uzklausīts es arī tieku,
Ka tik par „Viņu”, es ar prieku,
No visa, kas ir bijis atsakos,
Lai tik ar „Viņu” priekos, bēdās dalītos!
Un tik no mūsu dzīves laikmetīgās ainas,
Kas neatļauj, kā kāro sirds
Mums dzīvot, darīt, just, kā gribētos,
No „Viņas” – iznāk tālu dzīvot mums.
Bet gribētos. Lai tik ar „Viņu”,
Mēs kopā būtu vienmēr, nevis slepus,
Bet Dievs vien sazin kādēļ tā,
Kad divu jātās „Viņa” atdzimst,
Viss notiekās, bet diemžēl – slepus!
Tā darīt, domāt neklājas,
Bet tie, kas mūsu dzīvi „vada”,
Bez „Viņas” laikam ciešs, kā no bada,
Jo savādāk, kā to gan izprast,
Ka likumi, kas tapuši, nav „Viņu” augstu cēluši,
Un tiem, kas nesatiekot „Viņu” jaunībā,
Ir jācieš, no iepriekš visa paveiktā,
Jo dzīve prasa savu.
Šeit jāpakļaujas tik uz „Viņas” spēku,
Kas laimīgam liek justies cilvēkam,
Bez mīlas dzīvei nava jēgas –
Viss pārējais vien otršķirīgs.
/Romāns Valters/
Šis dzejolis radās izlasot kādā žurnālā meitenes stāstu par nedalītu mīlu.
Kaut man vīra dūša būtu,
Pieiet klāt un pateikt „tam”,
Tu man patīc, un es tvīkstu,
Sapņos rādies, nav miera man.
Bet, ak, Dievs, vai viņam tīku,
Varbūt cita prātā „tam”?
Kādēļ steigties, kaklā „kārties”,
Vai es sieviete, vai nē?
Ja es tīkama un skaista,
Kādēļ klusē viņš arvien?
Tas nav liktens, tā ir dzīve,
Kurā iekārtots ir tā,
Tas, kurš īstenībā mīlē,
Arvien paliek novārtā!
/Romāns Valters/
Tas tapis izlasot laikrakstā „Saskarsme” kādas meitenes uzdzīves stāstu:
Kāds pienākt klāt var, pasniegt ziedus,
Tvert tavu roku, skūpstot teikt, ka tīc,
Pēc īsa brīža pasniegt kakla rotu,
Un aicināt uz restorānu iet tam līdz.
Tu naivi mulsti, sarksti, acis gailē,
Tā uzmanība, takts – un viss tas man?
Kas notiks tālāk, tas jāraksta būs kādā ‘ailē”,
Rit dzīve bezbēdīgā, aicinājums tīkams gan.
Līst šampanietis pokālā, tiek nodejots ne viens vien tvists,
Pēc restorāna, lepnā auto,
Jūs aizlīgojiet – kur tīk, tu vari mani vest!
Bet vai tu vari pēcāk atcerēties kaut ko?
Te kādu dien pie durvīm zvana,
Vai dzīvo še tā meiča, Jana?
/Romāns Valters/