Romāns Valters

Reiz dzīvē tu satiec kādu,
Kā labā var atdot vai visu,
Var aizmirst, kas bijis,
Un sākt dzīvi no jauna.
Bet dzīvē bez mīlas vēl ir
Ikdiena – sūra un rūgta.
Tā prasa, lai ar ilūzijām
Nepildās domas tavas.
Ja mīla „iezogas” sirdī,
To baudi, bet zini mēru.
Cik daudzus tas noved līdz….,
Sirds iesāpas tā tik pa īstam,
Kad vēlāk grūtības nāk,
Tad atmiņā atsaucam laiku,
Kad mīlēti tiešām tikām.
Šīs atmiņas spēku rod,
Mēs ciešam, grožojot jūtas,
Un domās atsaucam laiku….
Kaut mirkli vēl, bet bez mēra,
No ikdienas – ilūzijās,
Vienalga kas notiek – es mīlu,
Gribu – lai mani mīl…
Vai mīla „iezogas” sirdī,
To baudot, jāizjūt mērs?!

Ko raksta grāmatās un ļaudis mēļo
Mēs dažreiz nopietn’ uztveram,
Un to, ko dzirdam viens no otra,
No sākuma ar šaubām uztveram.
Tad sākas kādā brīvā brīdī,
Šā dzirdētā ar „kaut ko” līdzināt,
Un, nedod Dievs, ja kaut kur rodas šaubas,
Mēs neticam – mēs gribam dzirdēt vēl.
Mums viss ir tā, kā nav nevienam,
Ko runā tu – ar prātu aptvert, ticēt?
Ko dzirdu – viss kā pasakā!
Un, ja tā lasīts nav un arī dzirdēts,
Tad varbūt tas ir notēlots?
Bet, pag, to dzirdu vēl un vēl
Ko darīt – ticēt patiesībai?
Kad nesatiekos – jūtas kvēl,
Viss, viss aizrauj, mēs nododamies aizmirstībai,
Cik jauki – mēs domās brīvi esam,
Mēs sniedzam baudu – tā kā mākam,
Ne tā kā citi – kaut kur dzirdēts,
redzēts,
lasīts,
Bet tā, kā mirklis prasa!
Un, te, lūk, nedrīkst melot, tēlot,
Jo savādāk var greizi iznākt,
Ko slēpsi – kādreiz zināms kļūs,
Un kļūdu labot – ļoti grūti būs!
Lūk, šajā pašā grūtā mirklī,
Kas mīl – tas melus uztvers perversi,
Un tad, lūk – nedod Dievs – tā spēle,
Šeit atklājās – kas spēlē un kas mīl!
No visa šā, kas augstāk izklāstīts,
Nav kaut kur teikts, kā arī uzrakstīts,
Tas nāk no sirds – kam rakstīts – sapratīs,
Bet, ja vēl kāds lasīs – katru vārdu izvērtēs.